Sit, tātad mīl?

Andželika Kāle – raksts laikrakstā “Tautas veselība”

Sit, tātad mīl?

Aizvien biežāk viņu draudzene atsakās no kopīgās kafijas dzeršanas pēc darba pēcpusdienās, aizbildinoties, ka vēloties ātrāk nokļūt mājās, ikdienas solis veicams, vakariņas jāuztaisa, pirms vīrs no darba pārnācis utt. Kad vaicā, vai tad patiešām viens vīrietis reizi nedēļā sev un bērniem pelmeņus nevar uzvārīt, viņa tik pasmaida: „Viņam daudz labāk patīk, ja es gatavoju…” Kas te, sasodīts, notiek?! – draudzenes ir neizpratnē. – Vai patiešām viņu kompānijas dvēsele pārvērtusies par neinteresantu mājas peli, vai arī vīrs uzstāda savus noteikumus, kurus sieviete baidās neievērot, un ir jāsāk par viņu uztraukties? Sist taču nesit, tas būtu pamanāms, bet varbūt ietekmē viņu emocionāli? Kas ir vardarbība ģimenē, kā to atpazīt un kā no tās būtu iespējams izvairīties, šīm draudzenēm un Tautas Veselības lasītājiem palīdz saprast radošā psiholoģiju centra „Ģimenei” psiholoģe konsultante Andželika Kāle.

Vardarbības definīcija

Lai ar problēmu, tostarp vardarbību ģimenē, varētu cīnīties, tā vispirms ir jāatpazīst. Ja fiziskā vardarbība ir skaidri atpazīstama, tad kā atšķirt emocionālo vardarbību no ikdienas domstarpībām, neapdomīgi izteikta aizvainojoša vārda u.tml.? „Vardarbība ģimenē ir fizisko, seksuālo, verbālo, emocionālo un ekonomisko aizskārumu cikls, kas atkārtojas arvien biežāk un kas tiek izmantots pret partneri vai bērnu no partnera vai vecāka puses ar mērķi iegūt pār viņu kontroli un varu,” psiholoģe Andželika Kāle sniedz vardarbības definīciju. Trāpīgi to kādā intervijā raksturojusi arī pāru terapeite Ineta Lazdāne: „Vardarbība pēc definīcijas ir jebkura situācija, kas rada patīkamas sajūtas, ja otrs ir piespiests izdarīt ko tādu, ko nevēlas, turklāt jebkurā dzīves situācijā.” No šīm definīcijām izriet divas būtiskākās pazīmes, kas atšķir vardarbību no citām komunikācijas problēmām, nejauša konflikta. Pirmkārt, vardarbībai piemīt ciklisks raksturs, tā nav vienreizēja parādība, bet gan atkārtojas, intensitātei visbiežāk aizvien pieaugot. Otrkārt, tā ir apzināta – vardarbīgie paņēmieni varmākas acīs ir līdzekļi, kā panākt sev vēlamo rezultātu, visbiežāk – pakļaušanos savai varai, kontrolei, arī pazemošana. „Varmākas reti apzinās, ka vara un kontrole ir otru pazemojoši un traucējoši, bet tas nekādā gadījumā viņu neattaisno,” skaidro Andželika Kāle. Jautāta par neapzinātām vardarbības izpausmēm, psiholoģe skaidro, ka tādas varot atgadīties ikvienam no mums, kad „mēs cenšamies iegūt varu, kontroli bieži aiz bezspēcības, dusmām vai citiem iemesliem. Bet tad tā ir epizode un mēs spējam atpazīt un uzņemties atbildību – atvainoties un neatkārtot šādu rīcību”. Kā pamanīt vardarbību„Partnerattiecībās ir svarīgi pieņemt un iemācīties saskaņot katra vajadzības, intereses un vērtības ar otru cilvēku. Partnerattiecībās ienāk divas atšķirīgas pasaules, un svarīgi iemācīties tās saskaņot tā, lai abiem tas ir pieņemami un ērti,” uzsver Andželika Kāle. „Vardarbība partnerattiecībās ienāk tad, kad  vienam partnerim rodas tieksme un centieni pakļaut, kontrolēt otru. Kad viens no partneriem nespēj pieņemt otra cilvēka atšķirību, to, ka otrs var gribēt kaut ko citu, dzīvot citādāk, ticēt citādām vērtībām. Vardarbīgās attiecībās abi partneri realizē divas lomas: varmāka un upuris. “Varmākas” un “upura” mijiedarbība, no malas skatoties, šķiet paradoksāla un neticama. Sabiedrībā bieži izskan: Kā viņa/š nesaprot? Kāpēc viņa/š to pacieš? Jo lielākas ir “varmākas” prasības, jo “upuris” vairāk cenšas tām pielāgoties. Bet varmāku tas padara vēl agresīvāku, un upuris cieš vēl vairāk.”

Signāli, kas liecina par to, ka attiecībās varētu būt ienākusi vardarbība, ir dažādi, bet lielākoties tie saistīti ar bailēm un nedrošību. “Tas ir nemiers un bailes par katru iešanu ārpus mājas, par katru telefona zvanu un īsziņu, par katru veiktā darba palīdzību, jo varmācīgais partneris nereti ir pārlieku greizsirdīgs, kontrolē, cik ilgi un kādēļ otrs atrodas ārpus mājas, kā tērē naudu, ar ko tiekas, ko lasa… Viņš nemitīgi kritizē, apsmej un pazemo. Līdz ar to zūd arī kontakti ar draugiem, radiem un paziņām,” skaidro Andželika Kāle. Vaicāta par to, vai tad bailes jau nav krietni galēja pazīme un vai nav kādi signāli, kas varētu darīt sievieti (vai vīrieti, ja varmācīga izrādījusies partnere) uzmanīgu vēl krietni pirms tam, kad iebaidīšana veikusi savu uzvaras gājienu, psiholoģe ir skarba: “Patiesībā jau nedrošība, bailes, vēlme pakļauties “upurī” jau ir no sākta gala. Cik esmu strādājusi, tad jau partnera izvēle ir bijusi balstīta uz šīm jūtām, un tam nav vajadzīga fiziska iespaidošana.” Pietiekot pat ar ierobežojumiem uz sazvanīšanos, satikšanos ar mīļajiem, un tas pat var šķist nevainīgi, jo “esmu viņam tik mīļa un vajadzīga”.

Iespējamais risinājums

Galvenā problēma, kādēļ neizdodas pārtraukt vardarbību partnerattiecībās, ir tā, ka nereti upuris ne vien neapzinās, ka ar viņu varmācīgi manipulē, bet pat ilgstoši (reizēm – visu mūžu) uzskata sevi par vainīgu, uzsver Andželika Kāle. “Upurim šķiet – ja es nebūtu ļāvusi bērniem tik skaļi runāt, viņš nebūtu sadusmojies; ja es būtu ātrāk pagatavojusi pusdienas, viņš uz mani nekliegtu; ja es būtu klausījis un nebūtu zvanījis mammai, viņa neapsmietu mani utt.”  Vēl vairāk – arī tad, ja radi, draugi vai citi tuvinieki ir pamanījuši, ka šajās attiecībās kaut kas nav kārtībā, turklāt spēcīgi, upuris nav gatavs to atzīt un pat acīmredzamos varmācības gadījumos uzbrucēju aizstāv. Tātad būtiskākais pavērsiens uz problēmas risinājumu notiek tad, kad upuris jau aptver un spēj saprast, ka viņu pakļauj un kontrolē, kad viņš ir sapratis savu upura lomu, kā arī novērtējis problēmas cikliskumu, proti, ka varmācīgais partneris spēj būt arī jauks un maigs, bet tas notiek tikai pēc tam, kad kārtējo reizi bijis agresijas sprādziens un vainīgais cenšas gan kompensēt savu nodarījumu, gan nepieļaut, lai no viņa aiziet, vienlaikus cerot, ka tā bijusi laba mācība un ka turpmāk partnere vai partneris neizprovocēs viņu uz šādām agresijas lēkmēm. “Vardarbību var apturēt, tikai pārtraucot būt upurim,” uzsver psiholoģe. “Ir gadījumi, kad, atpazinis sevi upura lomā, cilvēks saprot, ka vairs šādas attiecības nevēlas turpināt, u tad arī varmāka atkāpjas.” Lai turpinātu dzīvot pilnvērtīgi, sievietei ir jāsaprot, ka viņa nav vainojama pie partnera vardarbīgās uzvedības; viņai ir tiesības uz savām jūtām un domām; viņa ir patstāvīga; ka vispirms jāparūpējas par sevi pašu, lai varētu rūpēties par savu ģimeni un bērniem; nav jābūt ideālai, lai būtu tiesības uz mīlestību. Attiecību veidošanas pamatprincipi

Jautāta par to, kam būtu jāpievērš uzmanība jau pašā attiecību veidošanas sākumā, lai nepieļautu tajās vardarbības ienākšanu, Andželika Kāle iesaka atcerēties, ka “katrs esam vesels ābols (personība), nevis ābola pusīte. Tikko pakļaujamies un zaudējam daļu sevis, mēs kļūstam atkarīgi. Svarīgi partnerattiecībās spēt pieņemt otra ābola visu patīkamo un nepatīkamo. Spēja sarunāties un spēt uzklausīt. Atcerēsimies, ka svarīgi runāt par visu kas patīk un nepatīk, īpaši tad, kad esam labā noskaņojumā, nevis tad, kad esam dusmīgi. Tāpat būtiski atcerēties, ka tad, ja nākam no ģimenes, kur bijušas vardarbīgas attiecības, tad mums ir daudz lielāka iespēja savā dzīvē veidot līdzīgas…” Psiholoģei patīk Halīla Džilbrāna teiktais:

“Mīliet viens otru, bet neļaujiet mīlestībai sevi saistīt;

Lai tā drīzāk ir viļņojoša jūra starp jūsu dvēseļu krastiem.

Pildiet viens otra kausu, bet nedzeriet no viena kausa.

Dodiet viens otram no savas maizes, bet nekodiet no viena rieciena.

Dziediet un dejojiet kopā un esiet līksmi, bet ļaujiet katram no jums būt par sevi.

Gluži kā lautas stīgas ir katra par sevi, kaut arī tās skan vienā mūzikā.”

Rāmjos: 

Kur meklēt palīdzību

* Resursu centrs sievietēm “Marta”; sociālā, psiholoģiskā palīdzība; bezmaksas juridiskā palīdzība sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē. Tālruņi: 67378539, 67388184, 28300115. www.marta.lv
* Krīzes centrs “Skalbes”; psiholoģiskā un juridiskā palīdzība vardarbības upuriem un vardarbības veicējiem, izglītojoši apmācības kursi sievietēm. Krīzes uzticības tālrunis 67222922.www.skalbes.lv
* Centrs pret vardarbību “Dardedze”; psiholoģiskā un sociālā palīdzība (ambulatori un stacionāri) bērniem, kas cietuši no vardarbības. Tālruņi: 67600685, 29556680. www.centrsdardedze.lv
* Ģimenes krīzes centrs „Mīlgrāvis”. Tālruņi: 26434764, 67012515.
* Sociālās aprūpes un krīzes centrs mātēm un bērniem “Māras Centrs”. Tālrunis  67609260.
* Sociālo pakalpojumu aģentūra “Ģimenes krīzes centrs”. Tālruņi 29244182, 67012352. www.krize.lv
* Krīzes grūtniecības centrs. Tālrunis 67227033. www.krizescentrs.lv
* Papildu informācija par krīzes centriem reģionos, pašpalīdzību un citiem aktuāliem jautājumiem pieejama projekta “Juridiskā palīdzība sievietēm, kuras cieš no vardarbības ģimenē” mājaslapā www.pretvardarbibu.lv