Nometne – pārbaudījums ģimenei?

Sarmīte Bambāne žurnālam “Ģimenei”

Ir vasara, un tas ir laiks, kad daudzi vecāki nolemj sūtīt savu bērnu uz nedēļas nometni. Kādam bērnam tā varbūt būs pirmā reize, kur tiks pavadītas septiņas līdz desmit diennaktis prom no mājām, prom no vecākiem, tuviniekiem. Un tas ir pārbaudījums ne tikai bērnam, bet arī pašiem vecākiem.

Lai ieplānotā nometni nesagādātu raizes ne pašam bērnam, ne arī vecākiem, būtu jāvelta pietiekami ilgs laiks, lai izdomātu, izvēlētos un sagatavotos tai. Tāpēc jāņem vērā vairāki faktori:

• ja ģimenē ir krīzes situācija, piemēram, vecāku šķiršanās, nāves gadījums, pārbraukšana uz citu dzīves vietu u.c., tad labāk būtu bērnu nesūtīt uz nometni, jo bērnam tas var radīt sajūtu, ka no manis grib tikt vaļā, es neesmu pietiekoši labs, svarīgs savai ģimenei. Bērns uz nometni var braukt, kad bērna un vecāku emocionālā pašsajūta ir mierīga.
  
• bērna lēmumam par to, vai braukt vai nebraukt uz nometni, jābūt brīvprātīgam, nevajadzētu bērnu spiest braukt uz nometni. Lai bērns varētu pieņemt lēmumu, grib braukt uz nometni vai nē, vecākam vajadzētu vispirms izstāstīt, kas ir nometne, kāda veida nometnes vispār ir, ko tur dara, kā noris dienas kārtība, kādi un cik daudz bērnu tajās piedalās, kas ir atbildīgais par bērniem, jāpastāsta arī tas, ka viņš uz nometni dosies viens pats, un, ka viņam būs jāpaliek arī nakti.
  
• ja bērns, pēc visa iepriekš pārrunātā, saka, ka gribētu braukt uz nometni, tad var kopā sākt meklēt informāciju par konkrēto nometni, ņemot vērā bērna intereses, aizraušanās un vecāka spējas apmaksāt nometni.
  
• kad ir iegūta pietiekami izsmeļoša informāciju par konkrēto nometni, tad vēlreiz pārrunāt ar bērnu nometnes norisi, tās ilgumu, programmu, lai pārliecinātos, ka bērns tiešām vēlas turp doties un izprot tās noteikumus. Bērnam ir jāizstāsta, ka nometnē ir savi iekšējās kārtības noteikumi, kuri visiem bērniem ir jāievēro, piemēram, klusā stunda, noteiktas nodarbības, kurās ir jāpiedalās u.c. Svarīgi, lai bērns saprasta, ka nometne nebūs tā vieta, kur varēs darīt ko grib.
  
• kad ir nokārtotas visas formalitātes ( noslēgts līgums, aizpildītas anketas utt.), var sākt gatavoties prom braukšanai. Būtu labi, ja bērns, vecāka klātbūtnē, pats saliktu savu ceļa somu ar visām nepieciešamajām lietām. Tas palīdzētu viņam labāk un ātrāk orientēties savās mantās, jo nometnes laikā viņam pašam būs jārūpējas par savām mantām. Piemēram, var būt situācija, kur vecāki labu gribēdami, braukšanai uz nometni nopērk daudz jaunas drēbes, kuras saliek somā, bērnam nezinot. Bērns atbraucot uz nometni, ir apjucis, jo nezina kam tās drēbes pieder un tāpēc vairākas dienas var nostaigāt netīrās drēbēs. Bērnam jaunās drēbes ir grūti atpazīt, jo viņš nav pie tām pieradis, tāpēc var arī daudz kas pazust. Uz nometni bērns varētu ņemt līdzi tās drēbes, kuras ir nedaudz pavalkājis, aprodot ar tām.
  
• lai bērnam nerastos nesaskaņas ar nometnes audzinātāju, kā rezultātā bērns varētu gribēt braukt mājās, viņam ir jāmāk sakārtot savas mantas, saklāt gultu, mazgāties un ievērot higiēnas noteikumus, pārvilkt netīrās drēbes.
  
• ja bērnam ir kāda mīļa lieta vai manta, lai arī to ieliek somā, tas viņam radītu drošības sajūtu. Varbūt viņš vēlēsies paņemt kādu fotogrāfiju, kur ir kopā ar saviem tuvajiem, tad to noteikti var ļauj darīt, iedrošinot, sakot, ja viņš sailgosies pēc mājām vai jutīsies noskumis, viņš var paskatīties fotogrāfiju un tad jau kļūs priecīgāk ap sirdi.
  
• ja vecāki tomēr pamana, ka dažas dienas, pirms prom braukšanas, bērns kļūst savādāks un var just, ka viņš tomēr satraucās par došanās uz nometni, vecāks kopā ar bērnu var izdomāt, kas būtu tā lieta vai priekšmets, kas viņam palīdzētu justies drošāk, kuru noteikti vajadzētu ņemt līdzi un nometni, un, kurai būtu kāds īpašs spēks. Piemēram, tas varētu būt kāds interesants, pagalmā atrasts akmens, un kāds īpašais spēks būtu šim akmenim, to lai izdomā pats bērns.
  
• svarīgi būtu ar bērnu pārrunāt arī to, kad vecāki atbrauks viņu apciemot nometnes laikā un vai vispār tādas ciemošanās ir paredzētas; cik bieži un kuros laikos viņi sazvanīsies, vai tas būs katru vakaru noteiktā laikā vai arī savādāk.
  
• ja vecākiem liekas, ka bērns ir nedrošs un nav bijis viens pats ārpus savām mājām, tikai kopā ar saviem vecākiem, tad varbūt bērns uz nometni varētu braukt kopā ar savu vienaudzi, draugu, skolas biedru, radinieku bērnu. Tas varētu palīdzēt viņam justies drošāk.
  
• ar bērnu jāpārrunā, ka varbūt viņam uzreiz neizdosies atrast draugu, tas ir pirmajā dienā, jo katrs būs aizņemts ar sevi un iekārtošanos, bet turpmākajās dienās būs daudz dažādas aktivitātes, kuru laikā varēs viens otru iepazīties un sadraudzēties.
  
• vecāki varētu paši aizvest bērnu uz nometnes vietu, iepazīties ar nometnes audzinātājām, kopā izstaigāt apkārtni, tas palīdzētu bērnam un vecākam justies mierīgākam un drošākam.
  

Tas, kā bērns jutīsies prombūtnes laikā, ir atkarīga ne tikai no paša bērna iekšējās drošības sajūtas, bet arī no vecāku emocionālajām izjūtām. Varbūt bērnam tiešām tā būs pirmā prombūtne no vecākiem, bet bērns jutīsies pietiekami labi un droši. Un par to liecinās bērna vēlme piedalīties visās nometnes aktivitātēs, saprašanās ar citiem nometnes biedriem, priecīgs noskaņojums dienas laikā un viegla aizmigšana vakaros. Reizēm vecāki izjūt dažādus emocionālus pārdzīvojumus, saistībā ar to, ka bērns pirmo reizi dosies uz nometni. Un tās varbūt dažādas vecāku bailes, piemēram,

• bail, ka bērns viens pats nevarēs tikt galā, jo ikdienā visu laiku ir bijis kāds pieaugušais, kas par viņu ir parūpējies;
  
• bail, ka bērns neatradīs kopīgu valodu ar citiem bērniem, un būs atstumtais;
  
• bail, ka nenotiek kāds nelaimes gadījums un tiek apdraudēta bērna fiziskā veselība;
  
• bail sajust, ka bērns pieaug un kļūst patstāvīgāks, un var ātri pienākt tas, laiks, kad bērns atstās ģimenes ligzdu.
  

Ja vecākos, ir izteiktas kādas no iepriekš minētajām bailēm, tad tas var neapzinātā veidā ietekmēt to, ar kādām izjūtām bērns šķirsies prombraucot un kā bērns jutīsies savas prombūtnes laikā. Ja es, kā vecāks jūtos pārliecināts un iekšēji drošs par to, ka ar bērnu viss būs kārtībā un nometnē pavadītais laiks tikai stiprinās un attīstīs viņa personību, tad arī bērns caur vecāku saņem šīs izjūtas.

Biežāk sastopamās emocionāli grūtās situācijas vecākiem, saistībā ar bērna došanos uz nometni:

• ja, bērns, iepriekšējā vakarā vai tās dienas rītā, kad jādodas uz nometni atsakās braukt, tad vecākam jāvelta pietiekami ilgs laiks sarunai ar bērnu, lai noskaidrotu iemeslu, kāpēc bērns atsakās braukt, izrunāt to, kas viņu baida un par ko jūtās satraucies. Var arī pajautāt, kam būtu jābūt, lai viņš varētu braukt uz nometni. Saruna varētu palīdzēt bērnam nomierināties un sajusties drošākam;
  
• bērns uz nometni piekrīt braukt tikai ar vienu noteikumu, ka nevajadzēs palikt pa nakti, tad vecākam nevajadzētu mānīties, sakot tad jau redzēs vai varbūt es atbraukšu pakaļ, bet būtu jāsaka taisnība, ka tā ir nometne ar nakšņošanu un citas iespējas nav, vai viņš brauc un paliek vai arī vispār uz nedēļas nometni nebrauc. Ja vecākam būs sava iekšējā pārliecība par to, ka ir tikai šīs divas iespējas, tad arī bērns to varēs pieņemt;
  
• nometnes laikā, bērns ļoti bieži zvana saviem vecākiem, biežāk gan savai mammai, stāstot par gadījumiem, notikumiem, kur nav pietiekoši labi gājis. Tas var būt ļoti apgrūtinoši pašiem vecākiem, jo nav iespējams mierīgi izbaudīt sev veltīto laiku, kamēr bērns ir prom. Tas apgrūtina arī nometnes audzinātāju darbu, jo tādā veidā tiek pazemināta viņu ietekme un spējas palīdzēt bērnam, jo tiek iesaistīti vecāki, kuri nav uz vietas un nespēj objektīvi izvērtēt notiekošo. Tāpēc būtu svarīgi, pirms došanās uz nometni vispirms vienoties ar nometnes vadītāju par mobilā telefona lietošanu, un tad arī ar pašu bērnu. Optimāli būtu, ja sazvanīšanās notiku katru dienu un tikai vienu reizi dienā, vakarā, kad bērnam būtu iespēja padalīties par dienā piedzīvoto un saņemt no vecākiem atbalstu, uzmundrinājumu un labu vēlējumus.
  
• ja bērns ļoti vēlas braukt mājās jau pirmajās dienās, un neviens viņu nespēj nomierināt, tad vecāks pa tālruni var teikt, es atbraukšu pie tevis, pabūsim kopā un mēs aprunāsimies. Kad vecāks ir atbraucis un izrunājies bērnu, viņš var pabūt pāris stundas tuvējā apkārtnē, kafejnīcā, lai pārliecinātos, ka bērns jūtas daudz labāk un ir gatavs palikt nometnē. Bieži vien ir tā, ka bērni pirmajās dienās grib braukt mājās, un tāpēc raud, bet pēdējās dienās raud, jo ir grūti šķirties no jaunajiem nometnes draugiem un negrib braukt mājās.
  
  Sarmīte Bambāne