Pasaka par kalnu

Emīls (no pasaku terapijas grupas)

Ir rīts. Sāmis iet pa lauku un zem kājām čaukst sausa, sakaltusi zāle, jo tālāk iet, jo sausāka zeme kļūst, vietām tā jau ir milzīgu plaisu sašķelta. Tālumā Sāmis ierauga kalnu. Lēnām, tuvojoties klāt kalnam, ieraudzīja uz tā pašā augšā milzīgu, zilganpelēku pērli. Pieejot vēl tuvāk kalnam, varēja redzēt, ka tas ir saplaisājis. Bez vilcināšanās Sāmis sāka kāpt pa kalnu augšā, kas izdodas ļoti grūti, jo viss kalns ir pārklāts ar cietu, melnu garozu. Te pēkšņi izdzird dīvainu balsi – tādu kā mazas meitenes vaimanu nesaprotamā valodā – ne izmisīgu, bet pagurušu, bezcerīgu balsi. Balss nāca no cietās garozas apakšas. Sāmis sāka plēst cieto garozu nost pa gabaliem. Kad noplēsa pirmo cieto garozas gabaliņu, no pazemes sāka lauzties ārā sarkana lava. Sāmis nodomāja pie sevis, ka tas ir labi: „Es ļauju izlauzties tam, kas sen to gribējis un gaidījis.” Tāds dīvains prieks viņu pārņēma un ar lielu iedvesmu plēsa klints cieto garozu nost aizvien lielākiem un lielākiem gabaliem. Lava lauzās ārā aizvien vairāk un vairāk, līdz tā kļuva vienmērīga un līdzeni plūda pa atplēsto kalna brūci. Tad tā, kļūstot aizvien mierīgāka un labvēlīgāka, sāka skaidroties un pārvērsties par ūdeni.

Beigu beigās izveidojās ūdens ekrāns kā dīķa virsma, uz kuras parādījās maza meitene ieslodzīta pilī. Meitene teica, ka esot ieslodzīta kopā ar visu dzīvību jau tūkstoš gadus un nesen bija ieradies Kalna senais draugs akmens golēms un atnesa pērli, kas var glābt meiteni un šīs pasaules dzīvību, ja vien spēs šo pērli nosargāt trīs gadus. Kalns esot ļoti norūpējies un baidās lielā putna, jo labi zināja viņa ļauno, mantkārīgo dabu…, uz ko vien lielais putns nebūtu spējīgs, kad ieraudzīs skaisto dzīvības pēli. Sāmim iekšā uzjundīja nepārvarams impulss, kas nāca no pašām dziļākajām dvēseles saknēm, un tas lika viņam piedāvāt savu palīdzību meitenei un kalnam. Viņš ar patiesu prieku, ka sajutis šo dīvaino impulsu un tagad spēj tam paklausīt, prasīja meitenei vai nevar kā palīdzēt. Meitene atbildēja, ka tieši viņu arī esot gaidījusi, un, ja liktenis būs labvēlīgs, tad piepildīsies Lielais pareģojums, un Sāmis izglābs šo pasauli un atgriezīs dzīvību Kalna virspusē. Bet Sāmis bija diezgan pārsteigts un izbrīnā teica: „Bet es taču pat nezinu kas jādara, kā es varu būt tas, par ko runā Lielais pareģojums?” Meitene no ieslodzītās pils istabas nedaudz pasmaidīja un teica: „Tas, ka tu nezini, kas tev jādara, ir drīzāk labi kā slikti. Zināšanas šajā uzdevumā ir pats nenozīmīgākais, jo, ja tu zinātu, tad diez vai spētu mums palīdzēt. Tas, kas zina, tas neprot meklēt, bet tas, kas nemeklē zina vismazāk, tāda ir patiesība mūžīgā. Tevi šeit atveda nevis zināšana, bet neziņa; tu meklē un tāpēc arī esi mūsu Lielā pareģojuma izredzētais.” Sāmis, nodurdams galvu, vēl mēģināja saprast meitenes teiktos vārdus, nojauzdams tajos kādu dziļu patiesību, kas katrā ziņā, pēc viņa domām, bija saistīta ar viņu un pacēla viņu ļoti augstu, un tad klusiņām prasīja: „Bet kas man ir jādara tagad?” Meitene, elpu līdz galam neievilkdama, sāka stāstīt: „Lai glābtu mūs, tev jāatrod Viedais vīrs, kurš glabā visas šīs pasaules gudrības, tikai vienīgi viņš spēs sniegt atbildi, kas tev ir jādara. Lai šo vīru atrastu, tev būs jāiet cauri labirintu mežam, kuram iziet cauri nav izdevies nevienam cilvēkam, ja viņš paļaujas uz saprātu. Daudzi ir mēģinājuši, bet reti kurš ir aizgājis līdz Viedajam vīram, daudzi ir iegājuši un izgājuši pēc daudziem gadiem turpat, kur iegājuši, tā arī nesatiekot Viedo vīru. Tā kā ceļš ir grūts un var ieilgt, tev tiek dāvāts tavs ceļa biedrs lapsa, kura pratīs pa pareizo ceļu tevi vest, taču pielūko, nekādā gadījumā nerunā ar lapsu, ja tu sāksi ar viņu runāt, tā acumirklī zaudēs spēju tevi vest pa pareizo ceļu un nozudīs kā nebijusi. Bet tagad, ej, nekavējies, lapsa tevi gaida kalna lejā!” Sāmis pateicās par noderīgiem padomiem, atvadījās un grasījās jau iet prom, kad meitene vēl pasauca viņu un teica, ka grib kaut ko uzdāvināt viņam: „Tagad, kad kāpsi lejā, tu ieraudzīsi sakaltušu koku, kura kādā zarā jābūt ietītam dzeltenam lakatiņam – tas ir mans, paņem to sev līdz!”

Sāmis vēlreiz pateicās un devās ceļā, tālumā jau lūkodams pēc sakaltušā koka. Drīz arī to ieraudzīja un devās klāt. Koks sveicināja Sāmi sausu sprakšķu balsī un aicināja paņemt lakatiņu, kas atradās ļoti augsti zaros, nolaizdams zarus lejā pie Sāmja kājām. Koks bija ļoti laipns un izteica ļoti lielu nožēlu, ka nespēj jaunajam, drosmīgajam puisim piedāvāt savus sulīgos, dzīvinošos augļus, kas viņa ceļu padarītu vieglāku. „Man jau tūkstošs gadu ir liegts pats svētākais un jaukākais, kas man dots – palīdzēt citiem, ” teica koks un žēli iečirkstējās. Puisis paņēma lakatiņu, pateicās par palīdzību, apsolīja palīdzēt kokam atgūt to, kas kokam jau tūkstošs gadus ir liegts, un devās ceļā.

Nokāpjot lejā, Sāmis ieraudzīja rudu, maziņu lapsiņu, šaudīdamies te tur, te citur, ķerdama mušas un citus kukaiņus. Sāmis jau pavēra muti lai sveicinātu lapsu, kad pēkšņi atcerējās meitenes teikto, un palika ar atvērtu muti kādu laiciņu, līdz lapsa viņu ieraudzīja. Tā pagriezās pret viņu, izstiepa priekšējās ķepas uz priekšu un it kā paklanījās. Sāmis arī ar neveiklu žestu mēģināja pielāgoties lapsas izdarībām un paklanījās pretim. Lapsa pagriezās un, paceldama galvu cēli augšā, tā viegliņām un lēniņām teciņus uzsāka ceļu. Sāmis nevilcinādamies sekoja lapsas raitajam solim.

Tā viņi gāja jau pus dienu pa sažuvušo zāli un sakaltušo zemi, kur citas radības nevarēja ieraudzīt kā tikai mušas, kukaiņus un zirnekļus, taču skats nemainījās arī vēl pēc trim stundām – mežs nekur nebija manāms. Tikai saulrieta gaismas staros tālumā varēja pamanīt milzīgu mežu, kas stiepās no austrumiem uz rietumiem, līdz saplūda ar horizontu. Kājas jau bija pamatīgi neērto apavu noberztas. Šķiet, šie dīvainie notikumi no rīta Sāmi bija tik ļoti iespaidojuši, ka aiz vien vēl atradās to varā un nejuta ne tukšuma sajūtu kuņģī, ne asiņojušās tulznas uz kājām, ne novārgušos muskuļus. Tālumā ieraudzīdams mežu, viņš vēl ātrāk sāka iet par spīti ceļam, kas bija lielu akmeņu noklāts un nelīdzens. Lapsiņa arī sāka ātrāk, kā maza atsperīte, no akmens uz akmeni lēkt un droši, ne vienu mirkli nešaubīdamās, veda Sārmi uz Gudrības alu pie Viedā vīra.

Bija jau iestājusies melna tumsa, šķiet, pusnakts stunda bija klāt, kad Sāmis zem savām saplīsušajām kurpēm sajuta kaut ko mīkstu, viņš paraudzījās lejā, un, vēl neko neredzēdams, sajuta zaļas zāles smaržu. Viņš noāva savas saplīsušās kurpes, pameta tās uz akmeņiem un skrēja tālāk, taču drīz vien nespēkā iekrita mīkstajā zālē, kuras smarža šoreiz viņam likās tik spēcīga un tik pilnīga, ka, piedurdams savu degunu zālei, smaržodams to kampa savās plaušās, kā izsalcis vilks kampj zobos savu mazo medījumu. Vēl pāris dziļus elpas vilcienus Sāmis tika veicis un kā smaržīgās zāles noburts iekrita dziļā, jo dziļā miegā. Daudzi neskaidri tēli skrēja cauri biezoknim, starp tiem tik skaidrāk bija izdalāms briedis un vienradzis, kas nāca viens otram pretim.

Kaut kas auksts pie pieres pieskārās, un Sāmis, atvērdams acis, ieraudzīja sava skaistā ceļabiedra mazās austiņas, purniņu un ūsiņas, kas nedaudz atliecās, kad Sāmis atvēra acis. Saule jau bija diezgan augstu uzkāpusi, bija laiks doties tālāk. Mežs izrādās bija pavisam blakus. Tagad dienā tas izskatījās citādāks, tas bija neparasts mežs, tādu vēl Sāmis nekad nebija redzējis – koku vainags sastāvēja no simtiem zariem, kas bija savijušies gan savā starpā, gan citu koku zaru starpā un tādējādi veidoja biezu debess aizsegu, caur kuru spēj izlauzties tikai daži stariņi. Taču, skatoties dziļāk mežā, varēja redzēt, ka no biezās meža lapotnes ik pa noteiktu atstatumu laužas milzīgi gaismu stari – tādi kā gaismas akas senajās pilīs. Ap šīm gaismas akām bezrūpīgi un brīvi laidelējās taurenīši un spāres un vēl kaut kādi dīvaini kukaiņi, kurus no tāluma ir grūti noteikt. Koku stumbru apakšējā daļa sadalījās neskaitāmās saknēs, un tās braši turēja koku uz dučiem mazu saknīšu. Starp kokiem bija samērā liels attālums, bet to aizpildīja izpletušās saknes un šaurais, lapu piekritušais, celiņš. Skats bija brīnumains –šeit bija divi vienā – gan biezokņa tumsa, gan vasaras pļavas gaisma, kas lauzās iekšā drūmajā tumsā no gaismu aku placīšiem. Tā, brīsniņu pastāvēdami, Sāmis nodomāja: „Tagad es saprotu, kāpēc šo mežu sauc par labirintu mežu, jo cik tālu vien skaties, visur priekšā tumšais mežs un gaismas akas, kuras ir pilnīgi vienādas arī pēc platības.” Kā signāls par došanos tālāk bija maigs vasaras vējš, kurš no aizmugures negaidīti uzpūta, noliekdams Sāma matus un lapsas spalvas pa vējam un tādējādi virzīdams tos pirmos uz meža pusi. Lapsa ierējās un aizskrēja uz meža pusi, Sāmis tai sekoja, un drīz vien abi pazuda ārpus meža skatienam. Kad ceļinieki bija nonākuši pie gaismas akas, viņi ieraudzīja šī placīša brīnumaino pievilcību – tas bija tāpat, kā mainīt drūmo pasauli pret skaisto pasaku. Pļaviņā ziedēja visādi ziedi, cits par citu skaistāks, viens zils ar baltu vidiņu, cits dzeltens, ar sārtām svītriņām, cits līdzīgs ūdensrozei, cits narcisēm, to bija bezgala daudz. Taču tie visi bija sīciņi, jo sīciņi, kā pusīte no mazā pirkstiņa nadziņa. Šai vietā bija daudz un dažādu brīnumainu radībiņu un augu, šeit mājo bizbizmārītes, taurenīši, spāres pavisam citādāki, kā līdz šim bija redzējis Sāmis, bet, kas visvairāk izbrīnīja Sāmi, tās bija mazās spārnotās būtnes, kas pēc veidola līdzinājās cilvēkiem, taču bija tik sīciņas kā taurentiņi, bet tās bija vai nu ļoti bailīgas, vai arī kautrīgas radībiņas, jo, ieraudzīdamas Sāmi ar lapsu, acumirklī aizspurdza prom.

Tā Sāmis sekoja lapsai, kas teciņus skrēja līku loču no viena krustojuma uz citu. Sākotnēji Sāmis mēģināja iegaumēt ceļu, taču, tagad atmetis cerību, sekoja tika lapsai un domāja par skaisto meiteni pamirušā kalna dzīles un par savu likteni, kas viņam pirms tam licies tik parasts un nenozīmīgs citiem. Tā viņi bija nogājuši pusdienu, līdz lapsa, aizvezdama ceļinieku uz kādu gaismas akas placīti, nogūlās pie neliela strautiņa, kas omulīgi čaloja, tecēdams uz augšu no pazemes. Strautiņš bija pavisam maziņš – pāris soļu garš, apmezdams trīs līkumus, tas ietecēja atkal pazemes dzīlēs. Sāmis brīnījās par lapsu, kura, noguldamās pie strautiņa, negāja padzerties spirdzinošo avota ūdeni pēc tik gara ceļa. Sāmis tagad bija patiesi izsalcis un spēka kaulos bija pavisam maz, daudz negaidīdams, viņš noliecās pie strautiņa, iemērkdams lūpas un pusi deguna ūdeni, lēnām to sūca. Te pēkšņi viņš jūt, ka viņu kāds vēro. Paceldams galvu, viņš ieraudzīja mazo, burvīgo būtņu bariņu, kas viļņoja gaisā kā skaistas mūzikas notis, ātri jo ātri vicinādamas savus spārniņus. Tikko būtnes aptvēra, ka puisis skatās uz viņām, tās veikli nozuda kā ūdensmērītāji no redzesloka, kad tos mēģina notvert virs ūdens. Sāmis pasmaidīja, kaut ko pie sevis nodomāja un atkal iegremdēja savas lūpas un degunu ūdenī. Kad Sāmis pacēla galvu un piecēlās, tā uzreiz uzticamais ceļa biedrs piebāza savu melno purniņu ūdens virsmai klāt un droši vien darīja to pašu. Remdēdams slāpes, viņš skaidri tagad sajuta izsalkuma sajūtu, kas viņu jau nomoka otro dienu, bet, būdams stiprs, viņš pie sevis noteica, ka ir gatavs neēst vēl pāris dienu, lai tik palīdzētu kalnam un meitenei atgūt dzīvību. Sāmis apsēdās zālītē un sapņaini skatījās uz skaistajiem ziediņiem, atcerēdamies par meiteni un lakatiņu. Šādi sēžot, Sāmim uznāca jocīga izjūta, vēderā blakus izsalkuma sajūtai parādījās vēl kāda dīvaina sajūta, sirds sāka sisties ātrāk, un domas tik vien ap meiteni lidinās. Te pēkšņi viņam uznāca nepārvarama vēlme paņemt līdzi doto lakatiņu un noskūpstīt vai vismaz pasmaržot to. Viņš apskatījās uz mazo ceļa somiņu, pie kuras bija piesiets lakatiņš. Bet lakatiņa vairs nebija! Sirds sažņaudzās kā apvīta ar dzeloņdrāti, no acīm izritēja pāris dzidru asaru, kas saulē iemirdzējās savās, dabas dotajās, septiņās krāsās. Tā, nodurdams acis, Sāmis sēdēja un raudzījās zālē zaļajā līdz piepeši no augšas pāri Sāma stāvam uzglūnēja kāda ēna. Sāmis žigli pavērās uz augšu un ieraudzīja tur savu skaisto lakatiņu, ko dāvāja mīļotā meitene. To bija ielenkuši simtiem mazo radībiņu, aši spārniņus vicinādamas, tās novietoja lakatiņu rūpīgi uz zemes un tad ātri pazuda kur kurā. Lakatiņš bija piebērts ar daudz mazām sēkliņām. Sāmim atkal sakāpa acīs asaras, un viņš knapi aizsmakušā balsī spēja pateikt: „Paldies, skaistās radībiņas.”

Kad abi ceļinieki bija paēduši sēkliņas, kas galu galā nebija sēkliņas, bet mazītiņi maizes kukulīši, viņi turpināja ceļu un gāja līdz pusnaktij, kamēr sasniedza gaismas akas placīti, kas nedaudz atšķīrās no iepriekšējiem ar to, ka bija lielāks un vidiņā bija neliels dīķītis jeb ezeriņš mazajām radībiņām. Gaismas akas gaisma šobrīd vairs nav saules siltie stari, bet gan saules aukstie stari, kas, atsitoties pret mēnesi un izgaismojot to, kļūst auksti kā nāve. Taču vieta, kurā nonāca ceļinieki, bija vēl dienas saules sasilusi. Akmens, uz kura apsēdās Sāmis, bija vēl gluži silts, apkārt modās nakts kukaiņi, šur tur spēlēja sienāži uz savām vijolēm un gaisā virmoja smaržas, kas spraucās ārā no stingri aizvērtajiem ziedu kausiņiem un svaigās zemes. Sāmis paskatījās uz savu uzticamo ceļa biedru un nodomāja: „Esmu ieguvis uzticamu draugu un negribu viņu pamest pēc šī uzdevuma veikšanas. Arī man gribas viņam izpalīdzēt.” Vēl Sāmis domāja par meiteni, lakatiņu un mazajām būtnēm līdz iekrita miegā saldā. Viss tumsā ietīts, jauka meitene rāda ar pirkstu uz kādu kalnu, kura virspusē atrodas pils vai cietoksnis. Un saka: „Tev ir jānotic. Tas ir atkarīgs tikai no tevis.”

Šoreiz Sāmis piecēlās agrāk, taču otrs ceļabiedrs jau pirms viņa pamodies bija. Brokastīs viņi paēda mazās maizītes, salasīja nedaudz odziņas un devās ceļā. Tik daudz jau bija noiets, taču visu laiku likās, ka ir tā pati vieta, no kuras izgāja, jo gandrīz nekas nemainījās: koki, saknes, celiņi, pat līkumi tādi paši, tik gaismu aku placīši mēdza atšķirties, kad tiem pienāk tuvāk. Bet te abi ceļinieki ir nonākuši līdz kādai gravai, kuras bezdebenīgajā plaisā pašā apakšā var ieraudzīt mazu upīti. Abi ceļinieki apstājās un skatījās, kā lai tiek pāri. Lapsa nogriezās pa kreisi, kur varēja redzēt koka saknes pārvijušās pāri bezdibenim. Sāmis pa labi ieraudzīja tiltiņu tālumā, viņam iešāvās prātā, ka pār tiltiņu varētu vieglāk pāriet un mēģināja savu draugu pasaukt, rokas vicinādams šurpu, taču lapsa tik gāja uz priekšu. Te Sāmis skatījās uz vienu pusi un uz otru, nevarēdams izlemt, taču atcerēdamies par meitenes vārdiem, ka vajag sekot tikai lapsai un nedrīkst paļauties uz saprātu, beigu beigās aizskrēja pakaļ lapsai. Elsodams viņš pieskrēja klāt un gribēja pateikt par savu lēmumu paklausīt lapsas izvēlei, taču, ak, šausmas, līdz ko Sāmis bija pateicis: „Lapsiņ, paklausies….”, uzticamais ceļa biedrs izgaisa – sabira mazos, krāsainos taurenīšos un aizlaidās prom. Sāmis nokrita ceļos, saspieda rokās galvu un šņukstēja zem deguna: „Ko es esmu izdarījis! Kāpēc es nespēju noturēt mēli aiz zobiem! Ko es esmu…” Viņš nokrita guļus un izmisīgi raudāja. Rūgtas bija Sāmja bēdas, viņš jutās tā it kā būtu nodevis visus savus draugus, tā it kā vairs nespētu ne sev, ne draugiem palīdzēt. Šis bija izmisīgs mirklis Sāmja īsajā mūžā, viņam gar acīm pazibēja visa dzīve, viņš atcerējās bērnību, kad bezrūpīgi rotaļājās vecmāmiņas dārzā, vakarus, kad pie iedegta kamīna vectēvs pasakas stāstīja un uguns garus, kas pa uguni šaudījās; viņš atcerējās savus bijušos bērnības draugus, kas bija pārvērtušies par uzpūtīgiem, lepniem pūpēžiem. Līdz atkal atcerējās jauko meiteni ieslodzītu pilī un savu uzdevumu, pie šādām domām asaras vēl vairāk sāka līt.

Drīz iestājās miers, mazais ķermenis, kas bija sarāvies kamolā un raustījās asaru lēkmē, aizvien retāk un retāk iekustējās, kamēr bija redzams tik vienmērīgi elpas vilcieni, kas cilāja mazo ķermeni harmoniskā ritmā. Viss apkārt tumšs, tik kaut kur tālumā neliela gaismiņa spīd, pieejot tuvāk, redz sirmu večuku, kas ir izdūris sev acis. No večuka aizmugures gaisā paceļas bars putnu un aizlido katrs uz savu pusi.

Sāmis piecēlās, paēda atlikušos maizes kukulīšus, saritināja lakatiņu un devās tālāk. Viņš sekoja lapsas norādītajam virzienam un devās pie saknēm, kas šaubīgi vijās pāri upei, bet Sāmis bija pārliecināts par savu rīcību. Viņš pārlīda pāri upei pa lokanajām saknēm un, nokļūdams otrā pusē, apstājās, jo nezināja uz kuru pusi iet. Šeit vien jau trīs ceļi izšķīrās, desmit soļus tālāk katrs vēl pa trim sadalījās. Te viņš atcerējās sapni, kas viņam bija palicis spilgti atmiņā, jo sapnis atgādināja murgu, no kura labāk ātrāk tikt prom, taču, jo vairāk vēlies, jo mazāk izdodas. Tā vēl nekad nebija noticis – briesmīgajā sapnī, ko labāk ir neatcerēties, Sāmis ieraudzīja tagad visnoderīgāko padomu. Viņš izdomāja, kā apiet šī grūtā uzdevuma noteikumus. Sāmis paņēma dzelteno, ar rakstiem izšūto, lakatiņu un apsēja ap galvu tā, ka acis ir cieši nosietas un devās ceļā. Sākotnēji grūti gāja – daudzas reizes Sāmis nokrita, paklupdams aiz saknēm, bet apņēmīgi turpināja ceļu līdz beidzot pēc pusdienas saules viņš spēja iet tikai pa ceļiem, neuzminot nevienai saknei.

Iedams pa šaurajiem celiņiem ar aizsietām acīm, viņš bija iemācījies nedomāt ar prātu, bet uzticēties iekšējai balsij, kura pēc viņa jaunajām atziņām nekad nemelo, ja tik prot ieklausīties kā nākas. Tā ejot, viņš aizmirsa visas bēdas un juta patiesu prieku, ka spēj pats iet ar aizsietām acīm. Kādas dīvainas putnu balsu skaņas no tālienes nāca, un iekšējā balss tieši tur veda Sāmi. Tādas putnu balsis Sāms arī nebija dzirdējis, bet atcerējās, ka vectēvs bija stāstījis par brīnumputniem, kas dziedot cauri diennakti un dzied tā, ka cilvēki spēj aizmirst visskumjākās bēdas. Sāmis, nezin kāpēc, bija pārliecināts, ka šie putni ir tieši šie un priecīgs devās tiem pretim. Kad nonāca vietā, kur putnu skaņas nāca tieši no augšas, viņš apstājās un atsēja cieši nosieto lakatiņu. Saules gaismas pēdējie stari spīdēja pāri Sāmja galvai tieši uz kādu alu, no kuras kupola spraucas ārā divi skurstenīši, intensīvi pūzdami ārā baltus dūmus, kas veidoja divas kolonnas. Alas ārpuse bija apaugusi ar mīkstu sūnu un zaļu, jo zaļu stiebriņzāli, pa kuru dzīvojās mazas spīdīgas radībiņas. Alai priekšā bija lielas, smagas durvis apkaltas ar tērauda ornamentiem. Pa vidu durvīm bija tērauda durvju āmurītis, kuru Sāmis droši pakampa un paklapēja pie durvīm. Durvis atvērās un Sāmis gāja iekšā. Taču, ieiedams iekšā, nevienu neredzēja, bet te pēkšņi atskanēja kāda veca balss: „Nāc vien iekšā, dēliņ!” Sāmis gāja dziļāk alā līdz ieraudzīja milzīgu bibliotēku ar vecām grāmatām un papirusiem, kuri bija aprotāti ar nesaprotamiem burtiem. „Tāda bibliotēka pārspēj jebkuru citu bibliotēku,” nodomāja Sāmis un gāja vēl dziļāk, līdz nonāca virtuvē, no kuras plūda karameles smarža. Sāmis ieraudzīja Vecīti ar sirmiem matiem un bārdu, kas stiepās gandrīz līdz grīdai. Vecītis, paraudzīdamies uz Sāmi, teica, ka sen jau gaidījis viņu un tāpēc sagatavojis vakariņas un ievārījis tēju. Sāmis, vēl nepaspēdams atgūties no bibliotēkas iespaidiem, sacīja večukam: „Nav nekāds brīnums, ka jūs esat par visiem gudrākais, jo jums ir tik daudz grāmatu bibliotēkā!” Uz ko večuks draudzīgi pasmaidīja un teica: „Ne jau grāmatas gudrības slēpj, bet cilvēks pats sevī šīs gudrības nes, un vai tad tu, Sāmi, nebiji visgudrākais, kad spēji līdz manai alai atnākt? Es tev parādīšu un uzdāvināšu grāmatu, kurā gudrības var smelties visu mūžu, nekad nešauboties, ka tās tiks kādreiz izsmeltas.” Un padeva Sāmim biezu, ādas vākos ietērptu grāmatu, piesacīdams: „Šajā grāmatā ir visas šīs zemes grāmatas un visas šīs zemes gudrības”. Sāmis atšķīra grāmatu un bija pārsteigts, jo grāmatas lapas bija tukšas, tās pat bija bez krāsas, bez baltās lapu krāsas. Večuks smīnēdams paskatījās uz Sāmi un teica: „Ja tu spēji līdz šejienei nokļūt, tad arī sapratīsi, kā šajā grāmatā var atrasties visas grāmatas un visas zināšanas, kā arī sapratīsi kā tās izmantot. Bet nu gan nāc pie galda, ieēdīsim vakariņas, ko esam gods godam nopelnījuši.” Un viņi apsēdās pie galda, ēda karameli, aveņu ievārījumu, dzēra tēju un runājās par pasaules gudrībām. Sāmis bija tik ļoti noguris, ka pēc vakariņām večukam nācās viņu nolikt gulēt.

Sāmis piecēlās no skaņas, kas spraucās iekšā guļamistabā caur durvju apakšu, atgādinādamas klusu ģitāras tinkšķināšanu. Sāmis pieleca kājās neizstaipījies un nenožāvājies, pabrīnījās par istabu, jo nespēja atcerēties, kā šeit nokļuvis, un droši devās uz durvju pusi. Atvērdams durvis, Sāmis ieraudzīja dīvainu skatu, mazās jaukās būtnes tādas pašas kā tās, kas bija palīdzējušas grūtā brīdī, bija pa visu bibliotēku – sēdēja uz plauktiem, grāmatām, laidelējās gaisā, aši vicinādams spārnus, un dziedāja mazās, smalkās balstiņās, bet tās, kas sēdēja uz grāmatām un plauktiem spēlēja instrumentu, kas atgādināja mandolīnu. Bibliotēkas vidū, kur vakar bija kaut kas apklāts ar pelēku segu, stāvēja sirmais večuks, rokas uzlikdams uz kristāla bumbas, kurā mutuļoja dūmi dažādās krāsās. Sāmis gāja klāt, un tajā mirklī, večuks, kaut ko nesaprotami nomurminādams, atrāva rokas no kristāla bumbas, kas iemirdzējās spilgtā gaismā un, pagriezdamies pret viņu, teica labrīt. „Nāc vien tuvāk, dēliņ, tev kaut kas ir jāredz, lai tu varētu pēc iespējas ātrāk atgriezties pie kalna un palīdzēt tam.” Sāmis, visas šīs mazās balstiņas un smalkās skaņas apreibis, kā hipnotizēts pietuvojās kristāla bumbai. No spilgtās gaismas masas bumbā sāka kārtoties dažādas krāsas un beigu beigās varēja ieraudzīt tur milzīgo kalnu, kas spēcīgi staroja košās krāsās caur zaļojošajiem kokiem un krūmiem, kas apvijušies ap viņu. Koku galotnēs laidelējās putni, starp krūmiem lieliem lēcieniem lēca stirna, kalns bija dzīvs un gandrīz vai nevarēja to pazīt, taču Sāmis atpazina zilganpelēko pērli, kas stāvēja turpat, kalna augšpusē, tāda pati, kādu to bija redzējis pirmo reizi. Pērle sāka plaisāt, un no tās izšķīlās liels putns, kas pacēlās gaisā un pēc kāda laika laidās lejā, tas pārveidoja šo brīnišķo dārzu pēc saviem ieskatiem, tas rāva kokus ar visām saknēm, ja tie neauga īstajā vietā, tas aprija dzīvniekus, ja tie izgāja no tiem paredzētās teritorijas. Kalns sāka mainīties, tas izskatījās aiz vien pelēkāks un pelēkāks, koki un krūmi pamazām sakalta, dzīvnieki un putni pameta šo mājvietu, daži, nespēdami šo vietu pamest, nomira bada nāvē, citus aprija putns. Tagad kalns bija tāds pats, kā to redzēja Sāmis, taču pērles nebija. Sāmis jau gribēja vaicāt večukam, kad piepeši no kristāla bumbas sāka plūst dobjas skaņas, tās rībēja tik stipri, ka pat nebija iespējams dzirdēt mazo būtņu dziedāšanu. Dobjās skaņas sāka jaukties ar citām dobjām skaņām un kristāla bumbā parādījās milzīgs akmens golēms, milzīgāks par kalnu, kas savās rokās nesa zilganpelēko pērli. Tas nolika pērli uz kalna virsotnes un aizgāja. Tad viņš ieraudzīja sevi un meitenes attēlu uz ūdens virsmas, sirds Sāmim ātrāk sāka pukstēt, un viņš redzēja sevi aizejam. Bumbas virspusē sabiezēja melni mākoņi, sāka zibeņi skraidīt no mākoņa uz mākoni, un starp tiem izspraucās lielais putns, kas vienā acu mirklī lielo pērli paķēra nagos un aiznesa prom. Sāmis izmisīgi iekliedzās: „Nē!” Taču večuks viņam uzlika roku uz pleca un teica: „Neuztraucies, tas nenotiks, ja pasteigsies un palīdzēsi kalnam.” Uz ko Sāmis apmulsis atbildēja: „Kā! Tas vēl nav noticis?”

 „Nē, tas vēl nav noticis, taču ir tuvu tam, lai notiktu, tāpēc klausies mani uzmanīgi. Tev jāiet atpakaļ uz kalnu, jāiekļūst tajā un jārunā ar veco karali, tev jāpasaka, ka Viedais vīrs tev devis norādījumus un šos norādījumus ir jāizpilda, ja grib izglābt kalnu un pasargāt pērli. Tātad pasaki viņam, ka brīdī, kad putns lidos pakaļ pērlei, kalnam ir jāatver sava vulkāna rīkle un pērle iekritīs lavīnas ezerā, bet putns sekodams pērlei arī iekritīs lavīnas ezerā. Nedēļai ir jāpaiet, kamēr lielais putns kaukdams vārīsies lavīnas ezerā līdz iestāsies miers. Tālāk karalis zinās pats, ko darīt. Ļoti iespējams, ka viņš negribēs, lai pērle iekrīt lavīnā, bet tev viņš ir jāpārliecina, jāsaka, ka viņam ir jāuzticas Viedajam vīram, ja grib atdzīvināt kalnu.”

Sāmis, noklausījies večuka teikto, sirdī sajuta prieka dzirksti un bija gatavs tūlīt pat doties ceļā, taču atcerējās labirinta mežu, kā arī labo draugu lapsiņu, un sejā parādījās skumjas. Večuks, to redzēdams, teica: „Tev nekas nav jānožēlo, it nekas, tavs draugs tevi atstāja, lai tu pats iemācītos izvēlēties pareizo ceļu. Viņš tevi atstāja, tad kad tu biji atbrīvojies no šaubām. Tu taču izdarīji izvēli, tu likvidēji šaubas un biji gatavs sekot draugam vienalga, kur tas ietu, tāpēc tas bija liktenīgs brīdis, kas deva tev iespēju pašam izvēlēties, un tā notiek ar visām lietām, kas sākotnēji liekas sliktas un kuras gribas nožēlot. To tu atceries mūžīgi, bet tagad, ej, dodies ceļā un ņem manu svētību,” uzlikdams savas rokas uz puiša galvas sirmais večuks svētīja to, iedeva ceļa maizi un atvadīdamies pasmaidīja.

Sāmis, iziedams no alas, atkal ieraudzīja brīnumaino labirinta mežu, kas no vienas puses likās brīnumains, bet no otras puses tas bija bailīgs, pilns ar briesmām un šaubām. Kaut kas tālumā ātri tuvojās viņam, tas bija kāds ruds dzīvnieciņš. „Tas taču ir mans draugs lapsa!” iesaucās Sāmis un skrēja pretim. „Sveiks, Sāmi,” teica lapsa un pasmaidīja, „es jau noilgojies pēc tevis biju.” „Es arī,” vēl neaptverdams, ka lapsa runā, Sāmis apmulsis izdvesa. Kopš Sāmis bija iemācījies pats izvēlēties ceļu, lapsai tika ļauts runāt, un viņi kļuva visdraudzīgākie ceļa biedri kādi jebkad ir gājuši cauri šim labirintu mežam.

            Pēc trīs dienu gājiena viņi nonāca pie drūmā Kalna, virs kura jau bija sabiezējušas melnas debesis. Sāmis ar lapsu paātrināja gaitu. Briesmīgi dārdi virs ceļinieku galvām sāka rībēt. Debess jums savilkās melnāks un melnāks. Apkārt bija tumšs, kaut bija dienas vidus. Ik pa laikam caur debesīm pazibēja kāds zibens spēriens, un tad dārdoša baismīga skaņa, kas izgāja cauri ceļinieku ķermeņiem, viscaur un drīzāk atgādināja pasaules galu, kā debess parādību. Milzīgs vējš bija sacēlies un pūta tieši ceļiniekiem sejā, mezdams tajās sausus žagarus un gružus. Pie katra dārdiena lapsa pieplaka pie zemes un trīcēdama tagad sekoja Sāmim, kas saliecies uz priekšu cīnījās ar stipro vēju.

            Grūts bija ceļš, kas vijās augšā uz Kalna ieeju, taču tagad tas bija vēl grūtāks. Abi ceļinieki spītīgi gāja uz priekšu un jau vakarpusē nonāca pie alas. Spēki abiem ceļiniekiem bija izsīkuši, tie pagājuši kādu gabaliņu dziļāk alā nogūlās uz zemes un aizmiga. Kaut kas pelēks ripoja pa mājas durvīm ārā. Tas ātri ripoja prom, to nevarēja īsti saskatīt, līdz ieripoja kādā mazā ezerā un nogrima. Kādas sievietes balss no ūdens dzelmēm teica: „Tā ir atgriešanās tumšajā, sākotnējā stāvoklī, auglīgajos grūtās mātes ūdeņos.”

            Lapsiņa bikstīja Sāmja vaigu ar auksto purniņu un klusiņām teica: „Laiks doties tālāk, draugs.” Sāmis, apjēgdams, ka tik svarīgā brīdī ir gulējis, momentāni atskurba no dziļā miega. Sadzirdēdams ārpusē draudīgos dārdus, ātri piecēlās kājās un devās ceļā. Līku loču alas taciņa veda, šur tur kāds pazemes strautiņš bija jāšķērso, pārlecot pāri, un pēc nepilnas stundas gājiena abi draugi iznāca pazemes pasaulē, kura tik tiešām atgādināja pazemi, jo tumša krēsla viscaur ievija šīs pazemes ēkas un kokus. Dažas gaismiņas nāca no apaļajiem lodziņiem un blāvi liesmojošajām lāpām, kas šur tur bija uzstādītas šaurajās klints ieliņās. Taču no milzīgās pazemes vidus plūda sarkana, kvēlojošas ogles gaisma, kā avots izrādījās milzīgs lavas ezers, tas izgaismo šīs pazemes vidusdaļu ar ellišķīgu gaismu. Drūma skaņa no lejas nāca, kas spiedīgi mocīja sirdi un nomāca prātu. Sāmis nodomāja: „Nabaga šīs pazemes iemītnieki, kas viņiem nav bijis jāpacieš visus šos gadus!” un steigšus sāka iet pa taciņu augšā, kura tālumā pievienojās lāpas izgaismotajam ceļam, kas, savukārt veda uz gaišāko šīs pazemes vietu – pēc Sāmja domām –tai vajadzētu būt karaļa pilij.

            Gandrīz vai skriedami, abi ceļinieki devās augšā, bet no malu malām sanāca daudzi dzīvnieki, cilvēki, rūķi un, noskatīdamies uz viņiem, teica kaut ko par Lielo Pareģojumu. Kaut arī šīs pasaules iemītnieku sejās bija saskatāmas tikai bēdas, bezcerība un posts, dažs jaunāks bērniņš atļāvās paskriet priecīgs pretim ceļiniekiem un smaidīdams teica: „Labdien mūsu glābēji!” Uz ko Sāmis atbildēja ar smaidu, bet lapsa cēli paklanījās. Viņi nonāca līdz vārtiem, kurus apsargāja drūmi, jo drūmi sargi. Tie negribēja laist ceļiniekus iekšā, taču, kad Sāmis pastāstīja par Lielo Pareģojumu un Viedo Vīru, tie atvēra vārtus, noburkšķēdami: „Tāpat nekas nemainīsies, pārāk ilgi dzīvojam tumsā, lai ticētu gaismai!” Sāmim šķērbi ap dūšu palika no tādiem vārdiem, šķiet, tirpuļi pār kauliem pārskrēja.

            Viņi atvēra karaļa zāles durvis un devās iekšā. Tālu otrā zāles galā varēja redzēt karali, kas sēdēja savā tornī un blakus tam zemē mētājās milzīgs scepteris. Sāmis ar lapsu paklanījās līdz sagaidīja karaļa uzaicinājumu nākt tuvāk. Karaļa seja bija vēl drūmāka kā sargiem, tā bija apaugusi ar nekoptu bārdu, acis izbālējušas, kronis noslīdējis šķībi, tik tikko turējās uz galvas, bet apģērbs noputējis.

            „Esi sveicināts Sāmi! Ilgi mēs tevi esam gaidījuši, viss prieks no mūsu sirdīm ir izdzisis, neviena cerība mums vairs nešķiet cerība jau ilgus gadus, tāpēc negaidi, ka manis ļaudis priecātos par tevi. Arī manī ielauzās šīs mokas un bezcerība, izdzina no manis visu, kas dzīvs reiz bijis. Tik viena maza dzīvības lāsīte ir manī – tā ir mana meita, kas zem lavīnas ezera ir iesprostota. Viņā vienīgajā šīs pazemes pasaulē strāvo dzīvības pulss, kas uz mats galiņa notur mani un manu tautu. Viņa ir mans lielākais dārgums…” nopūzdamies teica karalis un iegrima pārdomās. Pēc kāda laika, galvu nepaceldams, turpināja: „Es zinu Lielo Pareģojumu ļoti labi, bet man trūkst ticības… mums visiem šeit tās trūkst, tāpēc tev klāsies grūti… Mana meita… Redzi, Sāmi, es zinu – Lielajā Pareģojumā ir teikts, ka tev jāapprec mana meita… bet…bet tu taču zini, cik dārga man viņa ir, tā ir mana un manas tautas vienīgā dzīvības lāsīte – ja tā kritīs, kritīs visa karaļvalsts. Es tev viņu varēšu izdot par sievu tikai tad, kad izglābsi mūsu pērli un atjaunosi dzīvību gan pazemē, gan virs zemes. Bet tas vēl nav viss, Lielajā Pareģojumā stāv rakstīts, ka precēt manu meitu tev būs lemts tikai tad, kad septiņus uzdevumus paveiksi. Taču no sākuma saki, kā tu domā pērli glābt?”

„Tuvu, pavisam tuvu
 ir stunda liktenīgā,
 ārpusē jau dārdi no melnā apvāršņa rīb,
 zibeņi no melnajām debesīm krīt!

Būs putns,
kuru katru brīdi klāt kā likts
un nagos krampjainos
ķers pērli zilganpelēko,
un dzīvības uguns
vairs nemirdzēs nekad.

Tik viens ceļš ir zināms man,
kas pērli izglābt ļaus!”

„Tad stāsti, ko kavējies!?”

„Tajā liktenīgajā stundā,
Kā vienmēr pērlei ir jāstāv droši,
bet pavēlēt Kalnam vajag tev,
īstajā brīdī rīkli vērt
un kopā ar putnu pērli lejā žmiegt.”

 „Bet mana pērle!
Tā vienīgā, kas cerību dod,
es nespēšu to nekad!
Tā bojā ar Putnu ies,
bet ko tas man dos?”

„Ja pērles nav,
tad dzīvības arī nav!”

„Karali mīļo,
Viedais vīrs man padomu devis ir,
Es kristāla bumbā vīziju redzēju,
uzticies jel man!”

Pēc pārdomām ilgām karalis domīgs turpināja:

„Es jau teicis reiz biju tev,
ka cerības man nav,
arī ticības man nav…

Bet, ja reiz Viedais Vīrs
tādu padomu devis ir,
tad ar godu un cieņu
es pildīšu to!

Taču saki man,
kas pēc tam būs –,
kas ar meitu, ar pērli, ar putnu,
ar dzīvības ūdeni, kas būs?”

„Es nespēju karalim atbildēt uzreiz,
Viedais Vīrs man teica,
ka atbildi pats uz šo jautājumu radīsi
un tālāk pats rīkoties spēsi.”

„Labi, tad gatavošu es visu,
lai plāns mums izdodas!
Es zaldātus par izlūkiem sūtīšu,
un viņu ragu taures signāls
būs signāls mans un arī kalna!”

Karalis iesauca padotos pie sevis, iedodams tiem raga taures, deva pavēli nekavējoties doties ceļā.

„Paldies, ka uzklausīji,
mīļo karali.
Bet kas par uzdevumiem
man jāizpilda ir?”

„Pirmo uzdevumu tev došu es,
bet pārējie savā starpā saistīti būs,
un cits no cita tie skaidri tev kļūs.

Tad klausies uzmanīgi, Sāmi,
mūsu tautas glābēj.
Tev pils tornī jāuzkāpj
un bibliotēkā tur jāatrod rūna,
ko reiz kāds tur nolicis bija.

Tāds ir tavs uzdevums,
kas bija jādod tev.

Bet tagad
tevi un tavu draugu
es ielūdzu uz mielastu,
ko neesmu rīkojies
jau gaudu simteņus.

Tavās acīs ir dzirksts un cerība,
kas sirdi man dzīvināt spēj
un pateicoties tik tev
esmu gatavs ticēt, cerēt un mīlēt!
Karaļa svētība, lai ir ar jums!”

Karalis, uzlikdams rokas uz Sāmja pleciem, vadīja viņu un lapsiņu uz viesistabu. Viņi piesēdās pie galda, lai ēstu, taču Sāmis bija tik ļoti aizņemts ar domām par mīļoto meiteni un uzdevumu, ka karalim bija neliela vilšanās par atturīgo puisi. Sāmis pamanīja karaļa vīlušos seju un sajutās vainīgs par savu atturīgo klusēšanu un noskaņojās uz runāšanu. Viņš pastāstīja par ceļojumu, ko tika veicis, lai sameklētu Viedo Vīru, pastāstīja par meitas iedoto lakatiņu un vēl šo to, kad atskanēja taures signāli un tajā pašā mirklī atskanēja briesmīga rēkoņa, galds sašūpojās, nosvieda lejā traukus un kopā ar Sāmi, lapsu un karali aizšļūca uz zāles otru pusi. Šausmīgi ķērcieni pavadīja baiso kalna sprašķēšanu un rēkoņu. Sāmis pilnībā apklusa, lai nepalaistu neko garām, arī karalis bija sastindzis un ausījās, līdz atskanēja divas skaņas, vienai bija jābūt pērlei, bet otrai-putnam, kas bija iekrituši lavas ezerā. Atkal atskanēja baisi sprakšķi un kalna rīkle vērās ciet, iemetot pāris vēl pāris gigantiskus akmeņus lavas ezerā. Grīda atkal kļuva līdzena, taču neciešama skaņa nāca no lavas ezera, kas dzēla ausīs kā nātres – tā bija putna ķērkšana un spiegšana vienlaikus. Karalis un Sāmis aizspieda ausis, arī lapsa ar ķepām mēģināja izdarīt to pašu, bet izrādās tas nelīdz, tās, acīmredzot nebija parastas skaņas, tās nebija saistītas ar ārējo, bet ar iekšējo, jo tās, kaut arī nāca no lavīnas ezera, tomēr skanēja no iekšienes. Karalis ar Sāmi, sekodami lapsai, pieskrēja pie loga, lai paskatītos uz lavīnas ezeru.

No lavīnas ezera bariem skrēja prom cilvēki kur nu kurais, ar rokām aizspieduši ausis, gribot paglābties no drausmīgās putna ķērkšanas. Ezera vidū, spārnus sizdams pret biezo lavu, ķepurojās putns un nāvīgā balsī kauca, ik pa brīdim paceļoties, bet atkal nokrītot atpakaļ. Sarkanā gaisma, kas plūda no lavas ezera, vienu brīdi kļuva gaišāka, citu –tumšāka. Pie loga pielipuši, neviens nebilda ne vārda, taču Sāmja sirds dungoja tik spēcīgi, ka draudēja izlauzties laukā pa muti. Arī karaļa savītušo seju pārklāja sviedri.  

Sāmis, atcerēdamies par uzdevumu, pateicās karalim par mielastu un devās uz pils bibliotēku. Grūti bija sarunāties šajā ellišķīgajā pirtī, tāpēc ceļinieki gāja klusēdami katrs pie sevis domīgs. Milzīgs karstums dvesa savu elpu no apakšas un sirdi nomāca briesmīgās skaņas, kas nesaprotamā veidā plūda no iekšas, vārījās ne tikai šīs pazemes „katls”, bet arī katra dzīvā radība. Tvaiks, kas cēlās no mutuļojošiem katliem, neredzami savienojās ar lavas ezera milzīgo tvaiku un vairoja šīs pazemes nepanesamo tveici. Sāmis ar lapsu kāpa augšā pa stāvajām kāpnēm, kas vijās apļa veidā ap augsto torni, palaikam paskatīdamies caur mazajiem lodziņiem uz draudīgo lavas ezeru, ko tracināja lielais putns. Kā viltīgs zaglis, Sāmja sirdī ielauzās šaubas un mēģināja to dažādi baidīt un atturēt no uzdevumiem, iedvešot šausmas no draudīgā ezera. Sāmis apstājās un galvā ielauzās dēmoniska doma, ka visu šo pazemi drīz piepildīs kvēlojoša lava un, iznīcinot visu dzīvo, izšļāksies ārā un kļūs par cietu akmeni. Sāmim sāka reibt galva, palika slikta dūša un viņš bija gatavs griezties atpakaļ un bēgt prom no šīs vietas, lai tik paglābtos. Lapsa ar žēlām acīm skatījās uz sastingušo Sāmi, kura dvēselē norisēja sīva cīņa, līdz viņš uztvēra lapsas skatienu un piecirzdams kāju iesaucās: „Es nepadošos! Skriesim tālāk, lapsiņ!” un aši turpināja ceļu.

            Bibliotēka bija veca, šeit sen neviens nebija nācis, viss bija putekļu segā ietīts. Ap sienām lokveidīgos grāmatu plauktos bija saliktas daudzas grāmatas, pa vidu telpā atradās galdiņš, uz kura bija rūna ar putekļiem viscaur noklāta. Sāmis piegāja klāt un, nopūzdams putekļus, pamanīja, ka tā ir dīvainu rakstu aprakstīta. Ar interesi Sāmis skatīja zīmes, taču nevarēja tās saprast un nedaudz noskuma. Bet ne uz ilgu laiku, jo atcerējās par Viedā Vīra doto grāmatu un aši lūkoja somā pēc tās. Rūpīgi atvērdams grāmatu, Sāmis iekārtojās tā ērtāk un dziļi jo dziļi tajā ieskatījās. „Šajā grāmatā tu vienmēr atradīsi atbildi, ja ļoti vēlēsies, tāpēc pirmā gudrība ko teikšu tev ir tāda: tas, kas rakstīts citās grāmatās, nav šajā grāmatā un otrādi.” Sāmis nesaprata vai viņam sanāca ielūkoties grāmatā, vai nē, varbūt tas bija tik kāds pašapmāns? Sāmis vēl brīsniņu domīgs pasēdēja, tad pēkšņi, it kā kaut ko izdomādams, pieleca kājās un staigāja pa bibliotēku no plaukta pie plaukta, kaut ko meklēdams. „Atradu!” iesaucās priecīgs Sāmis un pieskrēja ar biezu grāmatu pie rūnas. Uz grāmatas vākiem bija gravīra, kas attēloja divpadsmit, aplī saliktas rūnas un sēdošu večuku ar garu bārdu apļa vidū. Lapsiņa arī pieskrēja klāt un ar interesi vēroja papīru, uz kura ik pēc laiciņa parādījās jauns Sāmja uzrakstīts vārds. Sāmis pie sevis murmināja: „Es nesaprotu, kāpēc trešais?” Sāmis nevarēja saprast, kāpēc rūnas tekstā bija norādījumi par trešo uzdevumu, bet nevis par otro. Tad viņš atcerējās, ka karalis bija teicis tikai atrast rūnu, un otrs uzdevums no pirmā izrietēs, bet trešais no otrā. Tad, kad Sāmis bija uzlicis beidzamo punktu uz lapiņas, abi draugi klusītēm lasīja vēlreiz noslēpumaino tekstu, kas mīklaini norādīja par kādu sen pazaudētu dārgumu, ko tagad laiks ir atgūt. Teksts bija grūti saprotams, bet varēja nojaust, ka norādītais uzdevums ir saistīts ar ceļu uz pazemi, kurā mīt pats dārgākais un svētākais. Aptverdams šos vārdus, Sāmim prātā bija tik viena doma – par skaisto meiteni klints cietoksnī, tāpēc jau bija gatavs tūlīt pat doties ceļā, bet nezināja kurp, lai dodas. Viņš vēlreiz aplūkoja rūnu un nosacīja: „Dīvaini, šeit ir kāds zīmējums, ko nespēju atrast vārdnīcā, paskaties, lapsiņ, man liekas tur attēlota lapsa, kas alā lien, un cilvēks ar aizsietām acīm, kas seko lapsai.” Un šajā mirklī lapsa iesaucās: „Jā, man ir tāda izjūta, ka zinu, kur tevi vest, nāc, seko man!” un abi aši atstāja putekļiem klāto bibliotēku.

            Cik ceļinieki bija gājuši augšā, tik tagad divreiz ilgāk gāja lejā, līdz nonāca pie alas, no kuras plūda skaistas balss skaņas. Lapsiņa apstājās, saspicēja mazās, spicās austiņas un teciņus sāka skriet, pat neatskatoties vai Sāmis tai seko. Bet Sāmis, izdzirdot brīnišķo dziedāšanu, arī bija paātrinājis gaitu un nemaz neatpalika no mazās lapsiņas, kas skrēja aizvien ātrāk un ātrāk. Viņi pieskrēja pie kāda pazemes ezera, kura vidū bija akmens un uz akmens sēdēja meitene ar garu, pār plecu pārliktu bizi un dziedāja balsī, kas nobūra ceļiniekus. Lapsiņa nepacietīgi skraidīja gar krastu un smilkstēja, kamēr Sāmis domāja, kā tikt klāt meitenei un izcelt to krastā. Pēc ilgas domāšanas un grāmatā skatīšanās, Sāmis teica lapsai: „Mums tilts uz akmeni ir jāuztaisa.”

„Jā, taisīsim tiltu, bet no kā?”

„Redzi, šos akmeņus visapkārt, tie ir mums paredzēti, mēs tos metīsim ūdenī līdz uzbūvēsim tiltu.”

Tā arī notika, abi ceļinieki, visu dienu krāva, vēla, meta akmeņus un veidoja tiltu. Darbs raiti ritēja uz priekšu, klausoties maigajā meitenes dziedāšanā, kas bija piepildīta ar mīlestības bēdām, ar žņaudzošām skumjām un nemirstīgām ilgām. Pagāja jau diennakts, kopš abi ceļinieki uzsāka darbu, Sāmis, ejot pakaļ beidzamajiem akmeņiem, kas savienotu tiltu ar akmeni, pakrita bezspēkā un saldi iemiga, meitenes dziesmas noburts.

            Maigas plaukstas glāstīja Sāmja matus. Sāmis atvēra acis un nespēja noticēt, viņa priekšā bija pazīstama seja, seja, ko nebija redzējis jau divpadsmit gadus, tā bija viņa mīļā māsiņa, kas jau tik ilgus gadus bija pazudusi mežā, un Sāmis nekad nezaudēja cerību tur kādreiz viņu atrast, kaut arī vecāki teica, ka māsiņu ir apēduši vilki un atrast vairs nekad nevarēs. Sāmis zināja, visu mūžu zināja, ka viņa ir dzīva, nekad nešaubījās, ka reiz atradīs to! No viņa acīm izlauzās asaras un siltas straumes pāršķēla viņa vaigus, viņš cieši jo cieši apskāva māsu, noskūpstīja, vēlreiz apskāva, vēlreiz noskūpstīja un teica, ka mīlot to, ka nekad nav atmetis cerību viņu atrast.

            Trijatā viņi devās ārā no dziļās pazemes alas, un māsa tikmēr stāstīja par notikumiem, kas viņai piešķīra tādu likteni. Viņa stāstīja, ka kādreiz, kad vēl dzīvojusi mājās, vakaros ir gājusi uz mežu, lai satiktu skaisto princi, jo vairāk viņi satikās, jo vairāk viņi iemīlēja viens otru. Bet kādu vakaru, kad kārtējo reizi bija aizgājusi uz mežu un nevarēja sagaidīt princi, devās uzmeklēt kalnu, par kuru bija stāstījis princis. Aizgājusi līdz kalnam viņa satika sakaltušo koku, kas viņai pastāstīja par šī kalna notikumiem. Viņa bija dzirdējusi, ka prinča tēvam un viņa karaļvalstij liela nelaime notikusi un tēvs ar katru dienu kļuvis slimāks un slimāks, viņš vairs tik tikko spēja atpazīt savu dēlu. Naktīs viņš pārvērties par ļaunu burvi un ar aptumšotu prātu slaktējis savus pavalstniekus, viņš tos būra par vardēm, suņiem, vabolēm un kādu dienu arī nobūris savu dēlu, bet, kad dienā atguvis saprātu, vairs neko neatcerējās. Taču pienāca reiz diena, kad karalis dabūjis zināt, ka katru nakti slaktējot savus pavalstniekus, ka nobūris savu dēlu, ka iesprostojis savu meitu pazemē, zem lavīnas ezera. Vissmeldzīgākās sāpes caurvija karaļa sirdi, viņš vairs ar nevienu negribēja runāt, noslēdzās sevī un nīka savā tronī. Līdz ar karaļa bēdām tautas bēdas pieauga, cilvēki sāka krist izmisumā un bezcerībā, aptumšojās viņu prāti. No šī brīža karalis vairs neesot pieņēmis burvja veidolu naktīs. Agrāk karalis, naktīs pārvērzdamies par burvi, darīja tikai labu, viņš piepildīja savu pavalstnieku vēlēšanās, taisīja pārsteigumus mazajiem pavalstniekiem, veidoja un kopa savu pasauli ar burvestībām, bet tagad, to nespēdams, atteicās no tā uz visiem laikiem.

            Sāmja māsa uzzinājusi notikušo, tā saskuma, ka vairs negribēja atgriezties mājās. Cerot ieraudzīt savu skaisto princi vēl kādu reizi, viņa palika šeit uz lielā akmens un raudāja. Raudāja visus šos gadus līdz kādu dienu ala aizbira ciet un asaras vēl vairāk sākušas birt. Tā arī izveidojies ezers no gaužajām asarām.

            Kamēr māsa stāstīja savus atgadījumus, ceļinieki jau bija nonākuši pie karaļa pils. Lavas ezers bija kļuvis mierīgāks, tas izskatījās tāds pamiris, lēni jo lēni kvēloja un izstaroja sarkanu atblāzmu, kas vienmērīgi klāja klinšainās sienas, no pērles un putna vairs nebija ne zinis, viss bija viens.

Sāmis visu šo laiku, kaut arī bija priecājies par māsas atgriešanos, domāja par meiteni, par nākamo uzdevumu un, ieraudzīdams lavas ezeru, zem kura bija jābūt mīļotajai, bija gatavs tūlīt pat pildīt nākamo uzdevumu. Taču nezināja, kas jādara. Viņš aizgāja uz istabu, kuru karalis viņam piedāvāja un atvēra grāmatu. Ilgi viņš grāmatā raudzījās, līdz skaidri ieraudzīja vārdus:

„Pacietība, vientulība, pašdisciplīna”

Uzklausot grāmatas vārdus, Sāmis ieslēdzās savā istabā, palūdza, lai viņu netraucē un iegrima dziļās pārdomās.

Ap lavas ezeru ar katru dienu pulcējās ar vien vairāk un vairāk cilvēku un zvēru, tie vēroja ezera dīvainās pārvērtības. Šodien ezerā varēja redzēt tikai vairs pāris kvēlojošas oglītes, ap krastu jau varēja pamanīt ūdens maliņu, bet ezera vidū sabiezēja pelēka masa.

Pienāca septītā diena, ezerā bija apdzisušas pēdējas liesmiņas, ūdens bija rāms, tik pašā vidū peldēja pelnu čupiņa, spītīgi sausa. Karalis pavēlēja visiem pavalstniekiem ierasties pie ezera, arī Sāmim bija jāierodas uz vietu, kura bija visu pavalstnieku uzmanības centrā. Virs ezera sabiezēja miglas mākonis, kas lēnām laidās lejā, pārveidojoties par miglas kolonnu. Kad milzīgā kolonna pieskārās pelnu čupiņai, tā zibenīgā ātrumā tika iesūkta pelnos un izzuda kā nebijusi. Visi pārsteigti lūkojās pelēkajā pelnu čupiņā, kas sāka savādi kustēties un kārtojās lodveidīgā formā, līdz tā bija līdzīga pelēkai olai, kuras iekšienē kaut kas spīdēja. Un pēkšņi, apžilbinot skatītājiem acis, ola uzliesmoja septiņās krāsās un no tās izšķīlās uguns putns, kas strauji uzmetās gaisā, apspīdēdams visu pazemes valstību. Lielā Kalna telpa pielija ar siltu, smaržīgu pavasara gaisu, ezers atguva savu dabisko krāsu un noburtie dzīvnieki pārvērtās par cilvēkiem, prieks un laime valdīja cilvēku sejās. Sāmja māsa izmisīgi skatījās apkārt un meklēja noburto princi, taču nekur neatrada un bija bezgala bēdīga. Karalis pacēla savu scepteri uz augšu un dārdošā balsī iesaucās, „Laid ārā šo uguns putnu Kalns,

Ver rīkli vaļā savējo
Un ciet to netaisi nekad,
Lai gaisma ir tur, kur tumsa
Un tumsa, tur kur gaisma!
Lai zemes virsū Fēnikss šis,
Mums dzīvību mūžīgo nes,
Lai mūžam koki zaļi ir un puķes plauktu,
Lai atkal upes tavējās
Tik dzidri čalotu,
Lai mūžam laime šī nepazustu!”

Rībot un dārdot, Kalns atbildēja karalim un vēra vaļā savu rīkli, pa kuru ielauzās spilgts saules stars un putns izlidoja ārā. Cilvēki aiz prieka nezināja, kur likties, tie sauca, skrēja, priecājās. Karalis piegāja pie Sāmja un uzdāvināja tam savu zobenu. Iestājās svēts klusums, pavalstnieki sagaidīja, kad Sāmis pieņem zobenu un paklanījās tam. Karalis teica Sāmim, lai pusnaktī atnākot pie ezera, ka ir pienācis laiks izpildīt solīto.

Mēness gaisma apspīdēja ezeru, tas izskatījās tik skaists un apburošs kā jaunu mīlnieku noskaņa, vēl burvīgāks tas bija Sāmim, jo viņš zināja kāds dārgums tā dzelmēs glabājas. Viņš stāvēja pie ezera un sapņaini skatījās tajā, kad no aizmugures atskanēja kāda balss: „Labvakar Sāmi.” Sāmis pagriezās un ieraudzīja karali burvja tērpā un milzīgu zizli rokās. Karalis piegāja pie ezera, pacēla zizli un nesaprotamā valodā bēra vārdus kā pupas, līdz tas pašķīrās un izveidojās kāpnes no ūdens, kas veda uz dziļo pazemi. Karalis aicināja Sāmi doties iekšā un atbrīvot princesi.

Sākumā Sāmis nedroši kāpa pa ūdens pakāpieniem, bet pēc tam drošāk un ātrāk, līdz nevarēja vairs to redzēt.

Ūdens kāpnes mirdzēja rīta saules staros, it kā sastāvētu no daudziem dimantiņiem, pa kurām pretim siltajiem saules stariem kāpa augšā Sāmis, uz rokām nesdams skaisto princesi. Austošās saules apspīdētajā sejā atplauka pavasara smaids, viņa dziļi jo dziļi kampa brīvības, mīlestības un prieka smaržu.

Kāzas bija paredzētas nākamajā dienā, tika šūti kāzu tērpi, tika ceptas tortes, gatavoti dažnedažādi ēdieni, tika pušķots ceļš uz kalna troni, visi rosījās un gatavojās lielajam notikumam, bet Sāmis iegrima dziļās pārdomās, viņš spēja saskaitīt tikai piecus uzdevumus un kāzas būs sestais. Kaut kas nebija kā vajag un tas mocīja Sāmja prātu, līdz pie viņa atnāca uzticamais draugs lapsa un lūdzu izpildīt viņa lūgumu. Lūgums nebija no vienkāršajiem, jo lapsa lūdzu atļauju pavadīt šo nakti kopā ar jauno princesi, citādāk viņam draudēšot briesmas. Sāmis zināja savu draugu un uzticējās viņam pilnībā, bet nevarēja saprast, kādēļ tas bija viņam tik svarīgi, un tāpēc bija gatavs atteikt savam draugam, bet atcerējās savus septiņus uzdevumus un padomus par nepaļaušanos uz prātu un beigu beigās piekrita.

Nākamajā dienā no princeses istabas iznāca skaists princis un uzmeklēja Sāmja māsu. Lapsa izrādījās noburtais princis un nevarēja atbrīvoties no burvestības, kamēr to lapsas veidolā neatpazīs viņa māsa, viņš arī nevarēja nevienam neko teikt, citādi būtu palicis par lapsu visu mūžu. Un alu uz pazemi pie Sāmja māsas bija izracis viņš, taču, nespēdams tikt pāri asaru ezeram, tur sēdēja pie krasta un smilkstēja līdzi mīļotās skumjajām dziesmām.

Tās bija viskrāšņākās kāzas, kurās apprecējās gan Sāmis ar princesi, gan Sāmja māsa ar princi. Bija ieradušies visi kalna iedzīvotāji gan no pazemes, gan no virszemes. Septiņas dienas tie svinēja un svin aizvien priecīgi katrs savā sirdī, stāstot par tām saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Kalns mūžīgi palika zaļš un plaukstošs ar brīnumainiem zvēriem un augiem, tam vienmēr nāca palīgā uguns putns un karalis, kas naktīs uzbūra daudz pārsteigumu, tāpēc dzīve te nekad nekļūst vienmuļa un garlaicīga.