Inga (no pasaku terapijas grupas)
Reiz kādā skaistā zemē, kuras nosaukums bija Laimīgo zeme, dzīvoja daudz, daudz Laimīgo. Tie bija it visi – kukainīši, tārpiņi, putniņi, mazie zvēri un lielie zvēri, laimīgi bija pat koki, zāle, debesis, saule un mēness. Protams, tik pat laimīgi bija arī cilvēki, kas dzīvoja šai zemē. Bet šis stāsts būs par kādu taurenīti vārdā – Tivolī.
Laimīgo zeme nepazina aukstas ziemas, drūmos rudens vakarus, dzestros pavasarus, tā pazina tikai vasaru, sauli, putnu dziesmas, bezbēdīgu dzīvi. Tivolī bija dzimis šai zemē un citu dzīvi tas nezināja. Un kam viņam tā, jo šeit bija tik labi! Tā mazais nebēdnis baudīja likteņa dāvanas no dienas dienā. Dzīvi Tivolī redzēja tikai krāsainos toņos. Un padomājiet arī, ik brīdi no kāpura veidojas kāds brīnumskaists jauns taurenītis. Tivolī ar lielāko prieku gribēja iepazīt it visus taurenīšus, kas dzīvoja Laimīgo zemē. Protams, viņam bija savi vistuvākie draugi, bija arī kāda taureņu meitenīte, kura viņam patika vairāk par citām, bet tas nebūt nenozīmēja, ka pārējie draugi būtu atstāti novārtā.
Kādu dienu Tivolī pļavā, pēc diendusas izvigrināja savus krāšņos spārniņus. Tas pastiepa vienu kājiņu, otru, tad savicināja abus spārniņus. Palecās, atkal veica to pašu. Vardu sakot, bija aizrāvies ar pusdienu vingrošanu. Pa to laiku, kamēr Tivolī vingroja, pļavā pastaigājās kāds laimīgs biologs. Tas bija sīka auguma vīriņš, kuram galvaskausu sedza daži ļoti smalki un komiski matiņi, tik pat komiska bārdiņa un mazas apaļas brillītes. Vīriņam bija sarkani zaļas rūtotas īsbikses, baltas zeķītes – teju līdz celim. Kājās bija lielas un pasmagas pavalkātas kurpes. Mugurā tam bija saules dzeltens krekls un spilgti krāsaina puķaina šlipse. Tas bija komisks, bet ļoti laimīgs biologs vārdā Fredis. Ja Tivolī nebūtu tik graciozi un demonstratīvi vingrinājies, visticamāk, ka Fredis viņu nemaz nepamanītu, bet Fredis to pamanīja. Ar vislabākajiem biologa nodomiem, tas noķēra Tivolī savā sietiņā un izlaida kastītē, kuru pēc pastaigas nogādāja savās mājās, kur bija 1732 citas tādas pašas kastītes, kurās atradās visdažādākās radībiņas. Pēc labi padarīta darbiņa, Fredis aplūkoja savus pētāmos un devās mājup atpūsties.
Pirmajā brīdī Tivolī nemaz īsti nesaprata, kas ar viņu ir atgadījies, viņš domāja, ka tūlīt atnāks vīriņš rūtainās biksēs un laidīs viņu atpakaļ tālēs zilajās. Vīriņš atnāca, bet tam nebija prātā palaist savu pētāmo. Tam vienā rokā bija liela rūtiņu klade, otrā palielināmais stikls, aiz auss zīmulis. Un kādas uzacis bija Fredim, to pat grūti aprakstīt. Tās bija tādas sprogainās uzacis, kuras vijīgi sacēlušās pret debesīm! Fredis ar palielināmo stiklu pētīja Tivolī un kaut ko atzīmēja savā rūtiņu kladē. Tivolī vicināja spārniņus, mazliet palidoja, cik to atļāva šaurā kastītes telpa. Tad nolaidās un paskatījās Fredim acīs. Ak, vai! Tās bija gudras un bezgala labsirdīgas acis, šis vīriņš nav savācis 1732 kastīšu iemītniekus, lai tiem nodarītu pāri. Bet kāpēc viņš tos ir savācis, to Tivolī nezināja un, varbūt, pat nemaz negribēja zināt. Piemirsu pateikt, Tivolī bija ļoti tipisks taurenīts – tas sajūsminājās par dzīvi, baudīja to un izdzīvoja katru mirklīti, kā pašu īpašāko savā dzīvē.
Tā pagāja diena, saulīte norietēja aiz mākoņiem, kļuva tumšs. Tivolī dzirdēja visdažādākās skaņas, kas nāca no kaimiņu būrīšiem. Tās bija gan mierīgas, gan satrauktas skaņas, gan klusas, gan ļoti skaļas skaņas. Bija jūtams sasprindzinājums, bet kāpēc, to taurenītis nezināja.
Pienāca rīts, saulīte spoži spīdēja kastītē, un tad Tivolī, kā ierasts grasījās lidot no ziediņa uz ziediņu, no pļaviņas uz pļaviņu. Bet, ak, vai! Viņš to nevarēja darīt, jo bija iesprostots vienā no ļoti daudzajiem būrīšiem. Tikai otrā dienā taurenītis saprata, ka smieklīgajam vīriņam ne prātā nenāk atlaist to atkal brīvībā. Tivolī bija ļoti, loti bēdīgs.
Pa to laiku kaut kur tālumā bija savilkušies drūmi mākoņi, dārdēja pērkons. Nāca negaiss. Lietus sāka līt lielām smagām pilēm, kuras sitās Tivolī tieši virs galvas. Tajā brīdī, kad vējš mainīja virzienu, tad lielās smagās piles iekrita arī kastītē, Tivolī bija ļoti bail samērcēt savus spārniņus, viņš ierāvās kastītes pašā tālākajā stūrītī un drebēja kā apšu lapiņa. Piles dauzījās pa kastītes virsmu tik skaļi un krita tik smagas, ka Tivolī domāja- nu ir klāt pēdējā stundiņa! Tai pašā briesmīgākajā brīdī kāds smalkā balstiņa uzrunāja taurenīti:
– „Vai Tu esi Tivolī no Laimīgo zemes”?
– Jā”, drebošā balstiņā atbildēja tas.
– „Es esmu lietus lāsīte Pilija. Tajā vietā, kur beidzas Laimīgo zemes robežas, tur sākas Parasto zemes robežas. Šajā Parasto zemē dzīvo ļoti daudz pavisam Parastu ļaužu, tur it viss ir parasts – gan kukainīši, gan zāle, gan saule tur spīd savādāk, tā ļoti parasti. Es Tev parādīšu ceļu kā var nokļūt uz šo Parasto zemi. Tev būs jāveic garš un smags ceļš. Šajā zemē neviena dzīva radība nepazīst skaisto, viņi nepazīst prieku, jo viņu dzīve un viss apkārt ir pavisam vienmuļš un parasts. Tavs uzdevums būs radīt prieku šajā zemē, darīt laimīgus šos ļaudis.”
– „Bet tas nav iespējams! Ja jau viņiem ir tāda pati zāle, tāda pati saule, kukaiņi un cilvēki, ko gan es viens tāds maziņš varu īpašu paveikt”?
– „Es Tev iedošu sainīti, kurš ir pilns ar burvju rasu. Tam, kuram tiks kaut vai kripatiņa šīs burvju rasas, tas pasauli redzēs tādās pašās krāsās kā Tu, un ar katru brīdi Laimīgo zemes robeža paliks aizvien lielāka un lielāka. Līdz brīdim, kad Tu atradīsies augsta kalna galā un Tu redzēsi visu vienādās krāsās, visi būs laimīgi un Saule spīdēs vienādi visiem.”
– „Bet kāpēc tieši man ir šis uzdevums? Es esmu tik trausls, tik maziņš. Pilija, kāpēc visai pasaulei ir jābūt Laimīgai”?
– „Visai pasaulei? Visas pasaules plašumus Tu pat nespēj iedomāties. Parasto zeme ir tikai maza daļiņa no Pasaules plašumiem. Es esmu bijusi Dižciltīgo zemē, Pārdrošo un Karstgalvīgo zemē, Slinko, Nežēlīgo zemē, Slimo un Bagāto zemēs. Tā es varētu turpināt ilgi jo ilgi. Blakus Jūsu Laimīgo zemei, ir Parasto zeme. Tivolī, tā ir tikai maza pasaules daļiņa, kuru Tu vari darīt par Laimīgo zemi. Visas pasaules laime slēpjas mazos un trauslos taurenīšos, kuriem šķiet, ka viņi neko nespēj.”
– „Labi, esmu gatavs ceļojumam, bet kā gan man pietiks ar mazu sainīti, ja man būs jāveic tāls ceļš? Tad jau es pagūšu laimīgus darīt tikai dažus”?
– „Burvju rasa ir kā gaisa putekļi. Ja tā tiks vienam, tad tas pats nemanīdams, būs par baltu velti dāvājis to citiem, saviem līdzgājējiem. Tavs galvenais uzdevums ir dāvāt tādam cilvēkam, kurš pats to nezinādams, dāvās šos putekļus daudziem citiem saviem līdzgājējiem. Tavs lidojums nebūs viegls, jo šajā Parasto zemē ir 4 gadalaiki. Tavs lidojums sāksies pavasarī, jo šobrīd Tur sākas pavasaris. Tad sekos vasara un saule, tad rudens un lietus, visbeidzot būs auksta un barga ziema, bet Tev savs ceļš būs jāturpina. Brīdī, kad Tu ieraudzīsi lielu un zaļu krāšņiem ziediem apaugušu kalnu, tad zini, Tavs ceļojums ir galā. Tai brīdī Tu būsi paveicis savu uzdevumu un Parasto zeme būs kļuvusi par Laimīgo zemi un atkal būs pavasaris.” Pilija apklusa.
– „Es ļoti, ļoti baidos!” čukstēja Tivolī, knapi dzirdamā balstiņā.
– „Tieši pareizo virzienu Tev rādīs bailes. Un tagad lido!”
Tieši tajā brīdī sacēlās stiprs vējš, viesulī grieza it visu, kas atradās biologa pagalmā. Pilija nekur vairs nebija manāma. Vējš bija tik stiprs, ka vienā rāvienā būrīša durtiņas tika atrautas vaļā. Tajā pašā brīdī trakais vējš jau auļoja gar citiem būrīšiem. Vienas pēc otrām sprāga vaļā iesprostoto radībiņu durtiņas. Skaidrs bija viens, ka nu tie ir brīvībā. Vai visi 1732 to Tivolī nenoskaidroja, bet tas nebija viņam dotais uzdevums.
Viņa uzdevums bija doties uz Parasto zemi. Tai brīdī Tivolī saprata to, ka viņš tā arī nenoskaidroja kur sākas un beidzas vienas un otras zemes robežas. Jau grasījās sākt savu lidojumu, kad atcerējās par sainīti ar burvju rasu. Tepat kastītes stūrītī gulēja pavisam mazītiņš sainītis. To pacēlis Tivolī uzsāka savu lidojumu. Tas lidoja nezināmā virzienā. Tivolī saprata vien to, ka nakts bija pagājusi sarunās ar Piliju, ausa jaunas dienas rīts.
Pēc vairāku stundu lidojuma vienā brīdī zāles sāka palikt aizvien mazāk un mazāk, sākās brūni iedzeltena sausa zeme, tur viss bija tik savāds. Tivolī pilnīgi skaidri saprata to, ka šīs arī ir tās Parasto zemes robežas. Zeme šeit bija sausa, nekādas pazīmes neliecināja, ka tūlīt sāksies pavasaris šajā zemē. Nekur nebija manāma kāda dzīva radībiņa.
-„Kam gan lai es palīdzu šajā zemē, ja šeit neviena nav”? prātoja Tivolī. Bet nepagurdams turpināja savu ceļojumu. Tieši tai brīdī sāka parādīties kaut kādas dzīvības pazīmes. Tas bija mazs indiāņu ciematiņš. Tur bija viss tas pats, kas Tivolī zemē – kukainīši, suņi, govis, mājas, tiesa gan tādas dīvainas, cilvēki, mazi bērni. To visu taurenītis redzēja. Bet kaut kas ļoti būtiski atšķīrās. Tīvolī uzreiz pat nevarēja saprast kas ir tas atšķirīgais? Taurenītis bezbēdīgi lidinājās pa indiāņu ciematiņu vērodams apkārt notiekošo. Cilvēki strādāja, mazi bērni klusiņām rotaļājās, veci cilvēki sēdēja iegrimuši pārdomās. Viss it kā notika. Tivolī pacēla galvu gaisā – tur bija saule un putni, bet tas viss bija citāds nekā viņa zemē. Tad taurenītis saprata, atšķirība ir tāda, ka šie cilvēki izskatījās norūpējušies par kaut ko, it kā nobijušies, tie sarunājās bez liekām emocijām. Viņi pat smaidīja, bet tie nebija tādi smaidi kādus Tivolī bija radis redzēt savā zemē. Taurenītis vērodams apkārt notiekošo saprata, ka šī tiešām ir Parasto zeme. Taurenītim gribējās kliegt, jo debesīs virmoja pavasaris, upītes čaloja, lapas plauka, puķes smaržoja. Viss pamodās, viss dzima no jauna! Bet cilvēki tam nepievērsa īpašu uzmanību. Tad viņš atcerējās par burvju sainīti, kuru turēja cieši saspiestu savās mazajās rociņas. Kā gan lai es zinu, kurš būs tas, kas pats nezinādams dāvās šos putekļus citiem? Taurenītis bija tā aizdomājies, ka nepamanīja kādu mazu indiāņu meitenīti, kas klusītēm bija pielavījusies un vēroja viņu. Tā bija ļoti skaista meitenīte. Lielām tumšām actiņām. Viņas acis bija teju tik pat lielas ka Tivolī. Tai brīdī taurenītis palecās uz labās kājiņas un pacēlās gaisā, jo viņam jau bija viena pieredze ar ļoti labsirdīgām acīm, kuras pēc tam iesprostoja viņu kastītē un nemaz negrasījās atbrīvot. Bet projām Tivolī nelidoja, tik ļoti viņam gribējās pavērot mazo meitenīti. Tai bija basas kājiņas, zvērādas sarafāniņš un divas biezas bizes. Matiņi tāpat ka acis bija ļoti tumši. Meitenīte skatījās tieši taurenītim acīs. Tai brīdī Tivolī palecās vēlreiz gaisā, apmeta kūleni no prieka, jo saprata, ka tieši šis mazais bērns ir pelnījis burvju rasas puteklīšus. Žigli attaisīja vaļā mazo maišelīti, un kripatiņu burvestības uzbēra meitenītei uz rociņas. Meitenīte sabijās un muka prom. Bet Tivolī savu darbiņu bija padarījis. Taurenītis nelidoja tālāk, jo tam nebija pārliecības, ka šī mazā puteklīšu daļiņa spēs darīt laimīgu kādu cilvēku šajā ciematiņā. Tas, ko taurenītis redzēja tālāk, viņu ļoti izbrīnīja. Meitenīte sāka dziedāt, tad viņa paglaudīja sētā sunīti. Suns, kurš pavisam mierīgs gulēja pēkšņi sāka laizīt tai muti, ausis, matus. Suns smaidīja. Tivolī sapurinājās, jo tas bija brīnums! No mazas puteklīšu kripatiņas bija divi laimīgie. Šobrīd mazā meitenīte un suns ļoti atšķīrās no pārējiem, jo viņi dauzījās, priecājās, vārtījās. Pie bērniem pienāca veca večiņa, viņa noglaudīja galviņu meitenītei, tad sunītim. Tālāko Tivolī vairs nevēroja, bet steidzās ceļa, jo šajā brīdī tas saprata Pilijas teiktā nozīmīgumu. Viņš savās mazajās rociņas turēja patiesu brīnumu. Kad Tivolī to saprata, pavasaris jau bija pilnā plaukumā. Pa kuru laiku? Parasto zemē viss ir tik parasts, ka pat gadalaikus nevar sajust. Tas apbēdināja taurenīti, jo apkārt bija dzeltens pieneņu lauks, gaisā virmoja bišu sanoņa, viss smaržoja. Tas bija skaistākais, ko jebkad taurenītis piedzīvoja savā mūžā! Bet šoreiz tam nebija laika kavēties, jo Pilijas aprakstīto kalnu tas nekur nemanīja, tātad ceļojums ir tikai sācies.
Taurenītis turpināja lidot. Tas lidoja cauri mežiem un pļavām. Kad tas apstājās uz mazu brītiņu atvilkt elpu, viņš pamanīja meža maliņā ganiņu, kurš ganīja savu ganāmpulku. Tas sēdēja ēniņā un kaut ko cītīgi vēra smildziņā. Taurenītim ļoti ieinteresēja šis process. Tas atlidoja tuvāk un pamanīja, ka tās bija meža zemenes, ko ganiņš vēra garā smilgā. Taurenītis nežēlodams, arī šim mazajam puikiņam, dāvāja kripatiņu brīnumu rasas. Gribēdams izbaudīt sava labā darba augļus, tas vēroja mazo rakari. Puika pacēla galvu pret debesīm un sāka raudāt. Taurenītis sabijās. Kāpēc bērns sāka raudāt nevis priecāties? Bet tad taurenītis redzēja, ka tās nav bēdu asaras, bet gan prieka asaras. Bērns raudāja aiz laimes. Taurenītim grūti bija spriest ko šobrīd domāja šis mazais, bet skaidrs bija tas, ka viņš ir laimīgs. Tai brīdī taurenītis nodomāja, ka ne jau vienmēr mēs raudam aiz bēdām. Kamēr taurenītis prātoja, puisītis bija samīļojis kādu mazu aitiņu no sava ganāmpulka, iecēlis izkritušu putniņu atpakaļ ligzdā. Tālāko taurenītis vairs nevēroja, jo savu darbiņu tas bija veicis.
Tivolī turpināja savu ceļojumu. Tas lidoja un priecājās par vasaru, kas bija pilnbriedā, jo saulīte sildīja, ūdeņi vizēja, zāle bija paaugusies krietnā augumā, gar ceļa malām bija pilni aveņu krūmi ogām, putni čivināja. Kaut kur tālumā šalca mežs, bet varbūt, ūdens tas bija? Tivolī turpināja savu lidojumu. Tad tas pamanīja lielu plašu ūdeni. Tā bija jūra. Ak, vai cik daudz puskailu cilvēku gozējās gaišajās pludmales smiltīs. Tivoļi vēl nekad savā dzīve nebija redzējis tik daudz cilvēku. Vieni staigāja gar jūras krastu, citi peldēja, vēl ļoti daudzi vienkārši gulēja gaišajās smiltīs. Visi šie cilvēki izskatījās tik ļoti parasti, jo viņos nebija manāma ne mazāka prieka dzirksts, tā bija pilnīga vienaldzība. Raugoties šajos cilvēkos Tivolī nebija ne mazākās vēlēšanās kādam no viņiem dāvāt savu burvju rasu. Taurenītim likās, ka tie ir ne tikai parasti ļaudis, bet gan milzīgs bars vienaldzīgo, kuriem nekas nerūp šai saulē, nekas viņus nespēj iepriecināt. Tie bezjēdzīgi kvern šajā saules pielietajā pludmalē, kura tiem nesagādā ne mazāko kripatiņu laimes. Viņš redzēja kādu bariņu cilvēku, viņi ēda zemenes. Mhmm, kā tās smaržoja! Bet šie cilvēki tās ēda bez mazākās baudas, tie lika zemeni pēc zemenes mutē, neizjuzdami tās pasakaino garšu. Kamēr taurenītis vēroja cilvēkus, turpat blakus rosījās kāds ļoti kustīgs zvirbulis. Tas paslapināja vienu kājiņu ūdenī, tad purināja savus spārniņus, it kā kasījās, it kā rosījās. Lēkāja no viena ūdens pleķīša uz otru. Tas bija tiešām kustīgs un ļoti darbīgs zvirbulis. Viņš neizskatījās laimīgs, bet drīzāk rosīgs. Tivolī saprata, ka šoreiz brīnumu rasas kripatiņu bija pelnījis tieši viņš. Ak, vai! Cik ātri tas sāka plivināt spārnus, rosīties pa smiltīm, ņemties, kužināties. Tivolī to visu vēroja ar lielu interesi, jo tik dzīvelīgu radībiņu tas nebija redzējis. Kamēr zvirbulis bija aizņemts ar sevi, Tivolī ar zvirbuļa novērošanu, tikmēr kāds kungs gados beidza ēst savu līdzpaņemto maizīti. Un lai drupačiņas nav jāmet smiltīs, tas pienāca klāt zvirbulim un izstiepis plaukstu, piedāvāja savus pāri palikušos labumus. Zvirbulis no tiem arī neatteicās, ar lielāko prieku uzlasīja maizes drupačiņas no vecīša plaukstas. Onkulītis atplauka sirsnīgā smaidā, tas ar lielu prieku vēroja zvirbuli, taurenīti. Un no lūpām varēja nolasīt, ka kaut ko klusiņām tas saka. Tas bija acīmredzami, ka onkulītis bija laimīgs. Tepat blakus bērni spēlēja futbolu. Aizrāvušies ar spēli tie nemaz nepamanīja smaidīgo večuku un viens mazais rakaris uzskrēja tieši virsū večukam. Mazais futbolists bija gar zemi tieši pie onkulīša kājām. Večuks sabijies pieliecās, pacēla puikiņu kājās, noglaudīja tam galvu. Pa to brīdi arī bērna vecāki bija pamanījuši šo negadījumu, piesteidzās mamma, tētis, māsa. Mamma sabučoja savu dēlu. Tālāko vairs Tivolī nevēroja, jo arī šeit tas darbiņu bija padarījis. Prom lidodams, tas nopriecājās par to cik lipīga ir laime. Pietiek ar mazu zvirbulēnu.
Sācis savu lidojumu tālāk Tivolī juta, ka gaisā vairs nav tas karstums, saulīte nebija tik tuvu zemei, arī zālei vairs nebija manāms tās pirmreizējais zaļums. Tuvojās rudens. Taurenītis to piedzīvoja pirmo reizi savā mūžā, jo Laimīgo zemē ir tikai vasara. Vējš pūta arvien stiprāk un lietus lija. Tivolī bija grūti lidot. Kad lietus lija stipri jo stipri, taurenītis paslēpās, jo ar saslapušiem spārniņiem tas nevarēja lidot tālāk. Kad lietus bija rimies, Tivolī turpināja savu ceļojumu.
Diena bija skaista. Dzestrs rudens rīts, saulīte slinki līda ārā no mākoņiem, lapas veica savu pirmo un vienīgo lidojumu. Nez kuro reizi savā mūžā lidoja gājputni. Bija skaisti, bet skumji, kā jau rudeņos, tikai šīs skumjas Tivolī bija pirmreizējas, tāpēc jo ļoti īpašas. Pēkšņi tas pamanīja veselu baru cilvēku. Tā bija rudens talka, cilvēki raka kartupeļus. Kā jau ierasts šajā Parasto zemē viss noritēja ļoti parasti. Cilvēki neko daudz nesarunājās, iegrimuši dziļās pārdomās visi kopā, tai pat laikā vientuļi raka kartupeļus. Cik ļoti nožēlojami tie izskatījās! Tivolī gribējās raudāt. Tas paskatījās savās mazajās rociņās, tas ieraudzīja Pilijas atstāto sainīti ar burvju rasu. Sainītis bija palicis maziņš, mazītiņš. Taurenītis nodomāja, varbūt, pavisam drīz būs tas kalns, par kuru pilīte stāstīja? Bet kalns nekur tuvumā nebija manāms. Taurenītim nekas cits neatlika, kā pildīt sev uzdoto uzdevumu. Kuram no visiem šiem ļaužiem lai dāvāju burvju rasu? Kamēr Tivolī prātoja, pie talciniekiem nāca saimniece ar pusdienu maltīti. Tā bija drukna sieva, prāva auguma, lielām darba sastrādātām rokām. Kamēr saimniece klāja talciniekiem galdu, Tivolī pavisam nemanāmi nolaidās saimniecei uz pleca un uzbēra mazu kripatiņu burvju rasas. Saimniece klusiņām kaut ko dungoja savā nodabā, tad dungošana palika aizvien skaļāka un skaļāka. Kad galds bija uzklāts līksmā balsī tā sauca savējos uz maltīti. Tā smaidīja un katram atnācējam, dodot ēdienu, maigi pieskārās pie rokas. Tālāko Jūs jau varat iedomāties, jo katrs talcinieks bija saņēmis burvestības devu, katrs bija izredzētais, jo kļuva laimīgs.
Tā Laimīgo zemes robežas palika aizvien lielākas un lielākas. Tivolī neredzēja vairs ne tās sākumu ne galu. Kā arī ilgi gaidītais kalns nekur nebija manāms. Domājot par savām sajūtām, taurenītis saprata, ka tie nav tikai 3 gadalaiki, ko viņš ir piedzīvojis savā mūžā, bet tā ir viņa dzīve, kurā tas ir kļuvis ne tikai gudrāks, drosmīgāks, bet gan arī daudz vecāks. Kamēr tas lidodams prātoja, bija uznākusi ziema. Kā jau ziemā – sniga sniegs, vējš svilpoja neganti un šobrīd taurenītis saprata, ka spēka tam vairs nav. Tas varēja paslēpties kādā malkas šķūnītī un nogaidīt pavasari, bet Pilija brīdināja, ka būs barga ziema, kurā ir jālido un jāveic savs uzdevums. Tivolī neslēpās malkas šķūnītī, tas turpināja savu lidojumu, par spīti tam, ka spēka vairs nebija. Kādā brīdī tas saprata, ka nespēj vairs palidot, jo spārniņi ir galīgi sasaluši. Tas bezspēkā nokrita zemē. Tieši šo vietu sev par naktsmājām bija izvēlējusies kāda stirniņa. Tā notupās un, pati to nezinādama, sildīja Tivolī un izglāba tam dzīvību. No rīta taurenītis saprata, ka ir siltumā, ir dzīvs, bet nesaprata kā tas var būt, jo visapkārt bija pasakaini skaista un ļoti auksta ziema. Pacēlis galvu augšā, tas redzēja lielus, nē, milzīgus kokus. Starp koku zariem spīdēja spoža saulīte. Visapkārt spīguļoja sniegs. Bija pasakaini skaista ziemas diena. Tad tas ieraudzīja, ka atrodas kāda liela kustoņa mugurā un šis kustonis pavisam bezbēdīgi gulēja sniegā. Tā bija stirniņa, kura paglāba Tivolī. Protams, Tivolī bez domāšanas, burvju rasas pilīti dāvāja savai glābējai. Tas izvingrināja savus spārniņus, lai pārliecinātos, ka tie tiešām ir dzīvi un spēj lidot. Viss bija kārtībā, tas varēja doties ceļā. Taurenītis jau grasījās uzsākt savu lidojumu, kad pamanīja kādu vecu sakumpušu večiņu, kura lasīja mežā žagarus. Tā bija veca, galīgi salīkusi večiņa. Stirniņa raudzījās večiņai tieši acīs, vecā tantiņa pamanījusi, ka uz viņu kāds tik ļoti skatās, apstājās un darīja to pašu. Stirniņa pienāca un ar savu miklo purniņu iebakstīja tantiņai rokā.
Tālāko taurenītis vairs nevēroja, tas turpināja savu lidojumu, ļāvās aukstajam ziemas lidojumam, kaut gan labi saprata ar ko tas var beigties. Tivolī vairs nepazina bailes, nedrošību, tas pat par ilgi gaidīto kalnu bija aizmirsis. Viņš lidoja un domāja par visiem, savā garajā ceļojumā sastaptajiem varoņiem. Viņš lidoja un smaidīja. Jo viss piedzīvotais bija darījis to garīgi un fiziski bagātāku. Tivolī pēc savas dabas bija ļoti komunikabls taurenītis, bet visā šajā garajā lidojumā tas nebija izteicis ne pušplēstu vārdiņu, jo kurš gan viņu būtu sapratis? Tā lidodams, pietuvojās kādām ļoti skaistām mājām. Tās atradās sniegoti kalnainā vietā. Mājas pagalmā spēlējas 3 mazi bērniņi. Tie cēla sniegavīru. Viņi neizskatījās Parasto zemes bērniņi, jo tie spiedza, smējās, kīvējās, vārtījās sniegā. Tikai viena pazīme liecināja par to, ka tomēr, tie ir Parasto zemes mazuļi – Sniegavīra seja par to runāja. Visu tie bija izdarījuši kā nākas. Deguna vietā – smuks burkāns, acu – divi kartupelīši, koka zariņi kalpoja kā matiņi, cepure – spainis, rokas un kājas, arī slotas kāts rokās, bet sniegavīrs nesmaidīja. Smaida vietā mazie atstāja tukšumu, baltu taisnu svītru no zariņiem. Steigšus Tivolī ielūkojās savā maisiņā, tur bija palikusi mazmazītiņa kripatiņa pēdējas burvju rasas. To taurenītis uzbēra Sniegavīram uz sejas, lai tas smaidītu, jo kā gan tāds varens, bet noskumis sniegavīrs. Tikko Sniegavīrs bija sācis smaidīt, kad bērni to uzreiz pamanīja, tie sauca cits citu, lai parādītu konstatēto brīnumu. Viņi glaudīja sniegavīru, bužināja tam matus, un ļoti priecājās. Tivolī nodomāja, ka visātrāk neparasto spēj pamanīt mazi bērni. Tie vienmēr ir rokas stiepiena attālumā no brīnuma, tie ir atvērti brīnumam. Viņi to arī saņēma, jo gan viņi, gan Sniegavīrs vairs nebija Parasto zemes iemītnieki, nu tie bija no Laimīgo zemes.
Tivolī pārdomas pārtrauca spalgs – „Pakš, pakš, pakš”! Kas tas bija? Tās bija lāstekas, kuras negribīgi un slinku teica ardievas ziemai. Palūkojies augšā, tas ieraudzīja kādu mazu putniņu, kurš plivināja savus spārniņus un skaļi jo skaļi dziedāja. Vai tas varētu būt pavasara vēstnesis? Kaut gan zemi klāja bieza sniega kārta, gaisā virmoja spirgtums. Tās bija pavasara smaržas! Pēkšņi Tivolī izdzirdēja tādu kā strautiņa čalošanu, viņš lidoja uz to pusi, strautiņš nekur nebija manāms, bet viņš neatlaidīgi lidoja uz šīs skaņas pusi. Tepat bija arī strautiņš, steidzīgs, dzīvelīgs pavasara strautiņš. Tad Tivolī pacēla galvu augšā un ieraudzīja lielu zaļi ziedošu kalnu. Tas bija īstais kalns, par kuru tam stāstīja Pilija. Taurenītim pielija pilnas krūtis prieka, jo nu viņš zināja, ka savu uzdevumu tas bija paveicis. Vairs nebija robežas starp Parasto zemi un Laimīgo zemi.
Steigšus, steigšus tas lidoja kalnā. Viņš nezināja kāpēc tā darīja, bet darīja to sajūtu vadīts. Pillija neko neteica, kā būs jārīkojas tai brīdi, kad parādīsies kalns. Bez atpūtas, bez elpas tas lidoja kalnā. Vēl, vēl mazliet un tad viņš varēs atvilkt elpu. Sasniedzis zaļi ziedošā kalna augstāko pakāji, kur saulīte laiski rotājās, Tivolī apstājās un saprata, ka lidojums ir galā. Tai brīdi pavērās brīnumskaista aina. Tur bija ūdeņi – lielāki un mazāki, meži – biezi un klaji, lauki, dažādas dzīvas radībiņas un cilvēki. Bet nekur nebija manāmas robežas. Uzsākot savu lidojumu Tivolī ļoti labi juta tās sausās zemes sākumu, kur sākās Prasto zeme, bet tagad tādas vairs nebija. Šī bija Laimīgo zeme. Tā nebija liela zeme, bet tā bija viņa zeme! Tivolī apzinājās arī to, ka viņš nebūt vairs nav tas bezbēdīgais, pārdrošais, aizmāršīgais taurenītis. Viņš bija mierīgais, pašpietiekamais, drosmīgais un garīgi spēcīgais Tivolī. Savās rociņās tas vēl joprojām turēja sainīti, kaut gan pēdējos burvestības pilieniņus bija atdevis Sniegavīram. Ak, šis mazais sainītis to bija pavadījis visu šo garo ceļojumu! Tā Tivolī sēdēja un pavisam rāmi vēroja apkārt notiekošo. Tik ļoti ilgi viņš bija gaidījis šo brīdi!