Sarmīte Bambāne // žurnālā MANS MAZAIS SKOLĀ , 2011. augusts

Draudzība ir ietilpīgs un, ja tā var teikt, liels jēdziens. Gan lieli, gan mazi cilvēki ir sabiedriskas būtnes un viņiem gribas draudzēties! Vienīgi bērniem draudzēšanās tēma ir pavisam jauns lauciņš, kas jāapgūst pamazām. Un gluži dabiski, ka apgūšanas procesā gadās prieki un bēdas, gan uzvaras un zaudējumi.

Mēdz teikt, ka skolas laikā iegūtie draugi ir uz mūžu. Pareizāk sakot, skolā izveidojušās draudzības ir ļoti ciešas un emocionālas – ja vēlāk dzīvē tās pārtrūkst un izirst, nereti vairs neizdodas iemantot citus, tikpat īpašus draugus. Kāpēc tā? Jo bērni draudzīgas attiecības veido ļoti patiesi un “pa īstam”, viņi draudzējas ļoti aktīvi un piesātināti. Turklāt bērnībā izveidojusies draudzība turpmākajā cilvēka mūžā nes liecības par daudziem gadiem, kad tik daudz kas notika pirmoreiz – kopīgi darbi un nedarbi, pulciņi un intereses, pirmā mīlestība un vilšanās… Bērnībā un skolas gados cilvēks piedzīvo ļoti daudz jauna un nezināma, tāpēc arī dalīšanās it visā ar draugiem notiek daudz intensīvāk un emocionālāk.

Mācāmies draudzēties!

Seši septiņi gadi ir vecums, kad bērni mācās draudzēties – viņiem ir liela interese citam par citu, un lielākoties bērni ļoti ātri spēj atrast kopīgu valodu, intereses un nodarbošanos. Šajā vecuma posmā pārsvarā draudzējas ar savu dzimumu – meitenes ar meitenēm, zēni ar zēniem, un to nosaka atšķirīgās intereses. Bērni ātri sadraudzējas un arī sastrīdas ātri – nekad ar tevi nerunāšanu, tu vairs neesi mans draugs utt. Bet tikpat ātri arī mēdz salabt. Draudzība šajā vecumā mēdz būt nenoturīga – tikko bērns draudzējās ar vienu, tad jau ar kādu citu, bet pēc laika viņam atkal ir cits draugs. Tā notiek tāpēc, ka bērni izzina sevi un citus, eksperimentē un pilnveido savas prasmes attiecību veidošanā. Viņi mācās risināt konfliktus, mācās piedot un salabt, kā arī piekāpties, atbalstīt un cienīt otru.

Bērnam ir vieglāk sadraudzēties, ja:

  • viņš ir pietiekami pašapzinīgs un kopumā pozitīvi vērtē citus – es esmu labs un citi arī ir labi;
  • viņš prot spēlēties. Spēles laikā bērni sarunājas, iemācās vienoties, piekāpties un pagaidīt, ļauj cits citam izrādīt iniciatīvu un paust idejas, izrāda pozitīvas emocijas (prieku, interesi, gandarījumu) spēles laikā.
  • prot adekvāti paust tādas emocijas kā dusmas, aizkaitinājums, nepatika, riebums, turklāt atpazīst savas sajūtas, spēj tās nosaukt vārdos un pastāstīt par tām citiem.
Ko vecāki var bērnam iemācīt?

Vecāki bērnam var netieši (ar savu paraugu) un tieši (stāstot un runājot ar bērnu) iemācīt pamatvērtības, kas attiecas uz draudzēšanos, un palīdzēt veidot attiecības ar citiem:

  • meklē tādus draugus, kuri tev patīk un ar kuriem kopā ir interesanti;
  • neaizskar citus ne fiziski, ne emocionāli;
  • centies būt pieklājīgs un atsaucīgs – sveicinies, runājies, atbildi uz jautājumiem, uzdot citiem jautājumus, piedalies grupu darbā un komandās;
  • esi izpalīdzīgs – aizdod lietas, uzklausi, palīdzi citiem utt.
  • klasesbiedri ir bērni, ar kuriem ikdienā jātiekas un kopā jāmācās, pret visiem jāizturas ar cieņu, bet ne ar visiem noteikti jādraudzējas. Jauki, ja klasē ir draugi – viens, divi vai vairāki. Draugus var meklēt un atrast arī citur – kaimiņos dzīvojošos bērnus, apmeklējot sporta nodarbības vai citus ārpusskolas pulciņu;
  • draugi var būt uz mūžu, un draugus var arī mainīt, galvenais – justies labi kopā ar draugiem.
  • lasiet bērnam priekšā dažādus grāmatas, kur atainota draudzība, stāstiet arī piemērus no savas dzīves  un ne tikai tos labos un veiksmīgos, bet arī rūgtuma pilnos, kad bijāt vīlušies savos draugos.
Kā bērns iejūtas skolā?

Bērna adaptāciju skolā nosacīti var iedalīt trīs fāzēs:

  • Situācijas izzināšana. Jaunajā un nepazīstamajā sociālajā vidē bērns mēģina izzināt un izprast, kādi te ir noteikumi un kā tiem labāk piemēroties.
  • Individualizācijas fāze. Bērns cenšas izcelties jauniepazītajā vidē, parādīt un pierādīt sevi – piemēram: “Skat, ko Es māku!”, “Redz, kas Man ir!” utt.
  • Integrācijas fāze. Šajā fāzē bērns ieņem savu vietu grupā, meklē draugus un draudzēšanos.
Izspēlējam situācijas!

1.”Mammu, es negribu iet uz skolu, jo man tur nebūs neviena drauga!” – kā palīdzēt bērnam pārvarēt bailes no pārmaiņām?

Ja bērnam jau bērnudārzā bijušas dažādas saskarsmes problēmas ar vienaudžiem, tādas būs arī skolā. Grūtāk saprasties un draudzēties ir gan tiem bērniem, kuri ir agresīvi un/vai ļoti impulsīvi, gan tiem, kas ir noslēgti un nerunīgi. Tomēr tas, ka bērnam var negribēties doties uz skolu, sākumā ir gluži normāla parādība visiem – svarīgi ir, vai viņš un arī vecāki izprot, kas tieši šķiet biedējošs. Ja bērnam parādās bailes, uzsākot skolas gaitas, centieties noskaidrot baiļu cēloni, jo tas nereti ir vienkāršs un konkrēts:

  • izrunājiet bailes un kopīgi izdomājiet, kas tās varētu mazināt. Jautājiet bērnam, kā viņš varētu pārvarēt savas bailes, un piedāvājiet arī savu risinājumu;
  • svarīgi ir jau laikus izstāstīt bērnam, kas un kā skolā notiks. Ja ir iespēja jau pirms 1.septembra aiziet uz skolu un izstaigāt visas telpas, noteikti dariet to kopā;
  • stāstiet bērnam, ka skolā skolotāja un klases audzinātāja ir tas pieaugušais, pie kura visās situācijās drīkst vērsties – jautāt, stāstīt utt., precīzāk, uz skolotāju drīkst paļauties;
  • kopīgi izspēlējiet situācijas Es eju skolā, pārmaiņus iejūtoties skolēnu un skolotāju lomās;
  • izstāstiet bērnam, ka daudzi 1.klasē nepazīst cits citu, tāpēc visās skolās parasti ir adaptācijas periods, kura laikā skolotājs palīdz bērniem iejusties skolas vidē un klasē. Bērni iepazīstas cits ar citu, spēlē kopīgas spēles, veic dažādus uzdevumus, lai pierastu un labāk iekļautos kolektīvā.

2.”Ar mani neviens nedraudzējas un neielūdz uz ballītēm!” – ko var darīt, ja bērns klasē jūtas atstumts?

Ja bērns klasē jūtas slikti, jāsaprot, kāpēc tā notiek. Iespējams, viņam ir zems pašvērtējums vai – tieši otrādi – pārāk augsts. Varbūt viņš izturas agresīvi, fiziski un emocionāli aizskar citus? Varbūt bērns neprot spēlēties ar citiem, jo viņam ir vāji attīstītas komunikācijas prasmes? Ja vecāki runā ar bērnu un mēģina situāciju risināt, bet rezultāta nav, noteikti jātiekas ar skolotāju. Iespējams, viņa ikdienā redz gluži citu ainu. Turklāt skolā ir psihologs un sociālais pedagogs, arī viņi var palīdzēt.

Ja bērns sūdzas, ka viņu apsmej, kaitina vai dara pāri, pārrunājiet notikušo, lai jums veidotos skaidra aina, nevis atsakiet: “Neņem galvā!” vai “Gan jau pats arī nebiji bez vainas!” Izrunājiet visu apmēram šādi:

  • Pastāsti, kas tieši notika! Ko tu teici un darīji, ko teica un darīja otrs? Vai to redzēja un dzirdēja vēl kāds?
  • Kā tu juties, un kā jutās otrs? Kā tu domā, kāpēc pret tevi tā izturējās?
  • Ko tu varētu darīt, lai citreiz izvairītos no strīda/ nepatīkamas situācijas?

Šādā aptaujā skaidrāk izpratīsit situāciju, arī bērns mācīsies saskatīt problēmas cēloni. Ja kaitinātājs skolā nerimstas un līdzīgas situācijas atkārtojas, jālūdz skolotājas palīdzība, tomēr sākotnēji vecākiem der atcerēties, ka bērnam jāmācās tikt galā ar konfliktiem pašam, tāpēc uzreiz nevajag iejaukties un mesties risināt situāciju.

Arī skolotāja uzdevums klasē nav katram bērnam sameklēt draugu, bet gan izturēties ar cieņu pret visiem skolēniem un sekot līdzi, lai klasē veidotos labvēlīgs mikroklimats.

3.”Es ar Jāni/Annu nedraudzēšos, jo neviens ar viņu nedraudzējas!” Kāpēc bērniem ir svarīgi darīt tāpat, kā dara citi?

Īpaši svarīgi līdzināties citiem bērniem kļūst svarīgi deviņu desmit gadu vecumā, tomēr kāda iezīme vērojama arī agrāk. Ja bērnam ir pietiekami adekvāts pašvērtējums, tad viņam nebūs bail atšķirties no citiem! Taču vecākiem jābūt modriem: ja no savas atvases esat uzzinājuši – klasē ir kāds bērns, ar ko neviens negrib draudzēties, – par to jāinformē skolotāja. Savukārt ar bērnu jāizrunā, kā viņam šķiet, kāpēc neviens ar šo bērnu negrib draudzēties un ko varētu darīt lietas labā. Uzspiest draudzību gan nevajadzētu, lai draugu izvēle paliek bērna paša ziņā.

Bieži vien klasē toni nosaka viens līderis, kam pārējie bērni labprāt vai nelabprāt pakļaujas. Ja tas ir pozitīvais līderis, kurš ir laipns, sabiedrisks, uzmanīgs pret pārējiem, izturas ar cieņu pret citiem, gaisotne klasē veidojas labvēlīga un lielu nesaskaņu nemēdz būt. Citādi ir, ja līderis ir sliktais, negatīvais, – tādā gadījumā mikroklimats klasē var veidoties nelabvēlīgs. Ko var darīt vecāki? Svarīgi pārrunāt ar bērnu klasē notiekošo un izskaidrot iespējamo notikumu attīstību – katrs pats ir atbildīgs par savu rīcību, tāpēc jādomā vienmēr ar savu galvu. Ja kaut kas atgadīsies, arī tev būs jāatbild un nederēs aizbildinājums: “Bet es tikai nācu līdzi…”

Uzmanību! Signāli, ka bērnam skolā neiet labi

Ja bērns no rītiem ir apmierināts, ceļas ar prieku, bet pēc skolas aizrautīgi dalās ar vecākiem par dienā pieredzēto – mācībām, bērniem un skolotājiem – , satraukumam nav pamata! Var būt arī tā, ka kopumā bērnam skolā patīk, bet ir daži priekšmeti, kas sagādā raizes (piemēram, sports, ja bērns ir vāji fiziski attīstīts). Pamats satraukties parādās, ja:

  • bērns ilgstoši ir nerunīgs un noslēgts, nedalās par skolā notiekošo;
  • pastiprinājusies vai mazinājusies ēstgriba, ir miega traucējumi;
  • par skolu bērns izsakās negatīvi un/vai izrāda nevēlēšanos turp doties;
  • bērns negrib doties klases ekskursijās (vai arī no tām atgriežas bēdīgs), viņu nekad neielūdz uz dzimšanas dienas ballītēm, neviens negrib ņemt savā komandā, spēlējot spēles utt.;
  • bērns bieži ir raudulīgs, viegli aizkaitināms un dusmīgs;
  • parādās enurēze (čurāšana gultā), nagu graušana, tiki, kā arī citas somatiskas izpausmes – bērns sāk bieži slimot (viņam sāp galva, vēders), īpaši, kad jādodas uz skolu.

Sagatavoja žurnāliste: Ilze Klapere

Raksta oriģināls: Es ar tevi draudzēšos