Alla Volotkina
eiz klasē, kurā mācījās Kaķa Matroža jaunākais dēls, izcēlās nepatīkami notikumi – klasesbiedri Matrozēnam pieteica boikotu, paziņoja ka vairāk nevēlas ar viņu draudzēties – tik ļoti viņiem bija apnicis, ka Matrozēns lielās. Un Matrozēnam patiešām piemita šis nejaukais ieradums – kā sāka stāstīt par to, cik labi dzīvo viņa ģimene, tā nekādi nevar apstāties: i pienu Matrožu ģimenes govs dod vistreknāko, i rotaļvietu viņu mājās tik daudz, ka ne atskatīties, i kompjūters modernākais. Un “Wisskas” mājās tik daudz, ka veselu gadu varētu barot visus ciema kaķus.
Apvainojās Matrozēns, sāka raudāt, aizskrēja uz māju vecākiem sūdzēties par saviem klasesbiedriem.
Un, lūk, sēž Matrožu ģimene noskumuši, tēvs ar māti dēlam asaras slauka un nezina, kā palīdzēt.
Un pēkšņi klauvējiens pie durvīm. Tās atverot, ienāk tēvocis Fjodors. “Atbraucu apkūkot savus senos draugus: Kaķi un viņa ģimeni”.
Nosēdināja Matroži dārgo ciemiņu pie galda, paēdināja un sāka stāstīt par sava dēla bēdām. Bet kaķēns visu laiku šņukstēja un čukstēja – nu kāpēc viņi mani nemīl, kāpēc viņi ir tik ļauni! Aizdomājās tēvocis Fjodors, tad sacīja – zini, Matrozēn, tev nevajadzētu apvainoties uz saviem klasesbiedriem. Būtu dumji no apkārtējiem gaidīt draudzību un labestību, ja tu pats saviem klasesbiedriem nedari labu, bet to vien zini, kā lielīties. Ja vēlies draudzību, aizmirsti aizvainojumu, un pirmais sper soli pretim klasesbiedriem.
Bet kā?
Ļoti vienkārši. Piemēram, tev mājās ir daudz dažādas grāmatas un kasestes, disketes ar spēlēm. Taviem kklasesbiedriem būs patīkami, ja tu viņiem piedāvāsi palasīt interesantas grāmatas, iedosi paskatīties kaseti ar labu filmu vai disketi ar jaunu spēli. Bet ar tavu dārgo futbolbumbu mēs varētu kopā ar klasesbiedriem pēc stundām paspēlēt bumbu.
Padomā, ko tu labu un derīgu saviem klasesbiedriem varētu izdarī, beigās teica tēvocis Fjodors. Matrozēns klusēdams piecēlās un iegāja savā istabā, aiztaisīja aiz sevis durvis. Bija redzams, ka tēvoča vārdi viņu iespaidoja.
Un, lūk, no šīs dienas kaut kas Matrozēnā kaut kas sāks mainīties. Viņš pārtrauca lielīties un klasē uzvedās pavisam savādāk. Kādam iedeva grāmatu palsasīt, citam atnesa disku ar spēlēm, ar kādu starpbrīdī padalījās ar “Wisskas”.
Vai nu notika burvestība vai arī kāds cits iemesls, bet pakāpeniski klasesbiedru attieksme pret Matrozēnu mainījās – kaķēni sāka pieņemt viņu savās spēlēs, gāja pie viņa ciemos un pat ielūdza viņu ciemos pie sevis uz dzimšanasdienām. Un ko var zināt, varbūt tas viss beigsies ar ļoti stipru draudzību, kas vajadzīga ne tikai Kaķenam, bet mums visiem.Anna Smirnova. Noslēpums
Tālu, tālu ir neredzēti skaists mežs ar burvju iemītniekiem. Šīs mazās cilvēka acij nemanāmās būtnes nebija līdzīgas nevienai radībai uz zemes, tās runāja visās valodās.
Neskatoties uz savu niecīgo augumu, tās bija lielas sapņotājas. Un sapņo tās par visu ko, turklāt visiem sapņiem piemīt burvīga īpašība piepildīties.
Tā, ja sapņotāji redzēja noskumušu bērnu, viņi sapņoja, ka viss ir labi un ka viņš pasmaidīs. Un drīz sapnis piepildījās.
Ar šo burvestību sapņotājus šad tad atalgoja saules stari, ar kuriem tie bija draugos, kā jau ar visu, kas bija ap tiem: mākoņiem, lietus lāsēm, zāli, kokiem.
Tāpēc, ka sapņotāji visiem vēlēja labu, lieliesku garastāvokli un veiksmi. Jo vairāk vēlēja, jo labāki kļuva. Gadījās, ka labais viņus pārpildīja tik ļoti, ka tie sāka spīdēt. Un no viņu izstarotajām dzirkstīm piedzima jauns sapņotāju bērniņš. Viņu balss atgādināja zvaniņu skaņas. Un, ja kādam pēkšņi kļuva skumīgi, viņš ņēma zvaniņu un zvana skaņas viņam atgādināja par brīnumainajām būtnēm, kuras noteikti dzirdēs šīs burvju skaņas un tam, kurš tura rokās zvaniņu, vēlēs visu to labāko. Un, ja vēlējums uzreiz nepiepildās, visi zina, ka pienāks laiks, kad tu būsi laimīgs, jo sapņotāji to ļoti vēlas. Izrādās, ka vistuvākais draugs sapņotājiem bija ūdens. Viņi ļoti mīlēja draiskoties lietū, peldēt un nirt upē. Tieši ūdens sapņotājiem palīdzēja īstenot viņu vēlmes, darīja viņus spīdīgākus un stiprināja. Tāpēc, ka šajā mežā viss bija burvju. Tikai sapņotāji zināja, ka, ja ūdenī nomazgā rokas, un pēc tam pieskaras ogām un sēnēm, tās kļūst garšīgākas. Ja ūdenī izmazgā matus, tie kļūst spīdīgi un zīdaini. Tajos, kas saskarās ar ūdeni, kas peldās tajā, ieplūst neliela burvestība. Par šīs burvestības celiņu kļūst mati, pa tiem jūsos ieplūst burvestība, uzkrājas un aug. Uzzinot to, spēļmantiņas ieleca upē, tur tās ilgi peldēja, nira, un, kad tās nonāca krastā, tās sevī sajuta kaut ko neparastu. Es kļūšu par burvi, priecājās begemotiņš. Protams, atsmaidīja sapņotājs. Un es varu veikt brīnumus? Vēl jau nē, jāpaiet kādam laikam, kamēr burvestība celsies spēkā, un tu varēsi to izmantos, tas laiks noteikti pienāks. Bet, ja matus katru dienu mazgā ar pašu labāko šampūnu, vai burvestība nebūs? Sapņotājs iesmējās, nesteidzies, begemotiņ, visā jāzina mērs un vajadzīga pacietība. Pat ja tu peldēsies divas reizes nedēļā, tas būs pietiekami, lai burvestība ieietu tevī. Un es gribu atklāt pašu lielāko noslēpumu – izrādās, burvju ūdens ir visur, ne tikai šinī mežā, kur dzīvo sapņotāji. Tas ir pat mūsu dzīvokļos, tikai lietus lāšu vietā mēs ejam dušā un upi mums aizvieto vanna, ezeru – baseins, bet ūdens brīnumainā iedarbība neizzūd.