Iveta Gēbele – raksts žurnālā “Office manager”

Ja vecgada vakarā nevarēji aizmirsties un domāji jau par darbiem, kas tevi sagaida pirmajās jaunā gada dienās, par nebeidzamajām dokumentu kaudzēm, bezjēdzīgajiem centieniem pārdot kaut ko klientiem, kuri „neko vairs nepērk”, tad ļoti iespējams, ka tuvojies tam, ko vēl pavisam nesen mēdzām dēvēt par izdegšanas sindromu.

Man jau bija sācis šķist, ka pieminēt „izdegšanas sindromu” ir tāds kā noiets etaps, tagad aktuāls bija kļuvis jautājums par to, kā sabalansēt darba un privāto dzīvi, kā deleģēt un iemācīties pateikt „nē” tiem pienākumiem, kurus neizdodas paveikt normālā darba laikā. Bet kas tev deva – ekonomiskā krīze, darba vietu skaita samazināšana, bailes zaudēt darbu, atlaisto kolēģu pienākumu uzņemšanās, un atkal mēs esam gatavi un spiesti uzņemties vairāk nekā spējam normāli paveikt.

Šī problēma skar arvien vairāk cilvēku, un gluži tāpat, kā pirms pāris gadiem, arī šobrīd ar izdegšanai nepieciešams pievērst pienācīgu uzmanību, pretējā gadījumā iespējams iedzīvoties depresijā un citos nepatīkamos psiholoģiskos stāvokļos, stāsta psiholoģe Iveta Gēbele.

Izdegšana jeb hroniska noguruma sindroms ir šī laikmeta slimība, kas tā īsti nav nosaukta par slimību. Tā piemeklē miljoniem cilvēku visā pasaulē, bet vēl vairāk ir to cilvēku, kuriem šīs slimības simptomi ir neizteikti vai neskaidri, jo pilnībā neatbilst pasaulē veikto pētījumu secinājumiem par to, kas tad īsti ir izdegšana. Zinātnieki un ārsti atzinuši, ka galvenais cēlonis ir ilgstoša psiho emocionālā spriedze un milzīgs stress, kas sakrājies ilgākā laikā.

Terminu “izdegšanas sindroms” 1973. gadā ieviesa psihologs Freidenbergs, noformulējot kā savu vajadzību pamešanu novārtā, sevi piesaistot un veltot kādai idejai, strādājot pārāk smagi un intensīvi, ar ļoti lielu atdevi, jūtot iekšēju, kā arī administrācijas spiedienu.

Sākotnēji tā izpaužas kā emocionāli slikta pašsajūta – radusies izsīkuma un tukšuma jeb garīga noguruma sajūta, bet vēlāk pievienojas fiziskas sūdzības. Galvenā – milzīgais, neizskaidrojamais nogurums līdz šim aktīviem un veseliem cilvēkiem, kuru dzīvē it kā nekas nav mainījies. Ārsti slimības dīvainās dabas un neskaidro iemeslu dēļ to diagnosticē reti vai negribīgi.

Zinātnieks Konaski ir izdalījis šādas izdegšanas sindroma stadijas:
  • “medus mēnesis” – cilvēks enerģiski darbojas, bet nav apmierināts ar to, ko dara; 
  •  “degvielas trūkums” – parādās nogurums, apātija, miega traucējumi, samazinās darba produktivitāte, vērojama distancēšanās no profesionālajiem pienākumiem;
  • hroniski simptomi – parādās naidīgums un nomāktība, vēdera sāpes, kairinātu zarnu sindroms, ēšanas traucējumi, hronisks klepus, rīta stīvums, nelabums, svīšana naktī, elpas trūkums, ādas jūtīgums, psiholoģiska rakstura problēmas (aizkaitināmība, bailes, panikas lēkmes).
  • krīze – hroniskas slimības problēmas palielinās neapmierinātība ar dzīvi;
  •  “sienas caursišana” – bīstamas slimības, apdraudēta karjera.

Psiholoģijā izdegšanas sindromu attiecina uz profesionālo jomu, lai gan tas neapšaubāmi atstāj ietekmi uz dzīvi kopumā, tas ietekmē gan darbu, gan personīgo dzīvi, gan attiecības. Bet tā arī ir kustība divos virzienos, kā vāveres ritenis, kas griežas abos virzienos. Stress darbā un izdegšana var novest pie attiecību problēmām, savukārt problemātiskas attiecības, nesakārtota personīgā dzīve var novest pie aizbēgšanas darbā, kas noved pie izdegšanas sindroma.

Šodienas situācijā kā papildus stresori darba vietās ir nākuši klāt papildus darba slodze un bailes pazaudēt darba vietu. Tas paceļ prasību latiņu augstāk gan vadītājiem, gan darbiniekiem. Darbinieki, bailēs zaudēt darbu, kļūst pacietīgāki, mazāk prasīgi, uzņemas vairāk. No malas tas izskatās iespējams, ka labi. Vadītājs, redzot, ka viens darbinieks var veikt darbu, ko iepriekš veica divi, var nopriecāties par paaugstinātu efektivitāti, bet jāapzinās arī to, ka tik pat lielā mērā tas paaugstina profesionālās izdegšanas iespējamību, neapmierinātība uzkrājas. Cilvēki ar augstu pašefektivitāti uzņemas sarežģītākus darbus, izvirza augstākus mērķus. Svarīgi ir tas, ka dažāda līmeņa vadītāji ir biežāk izdegšanas sindroma riska grupā un pārsvarā tas tiek pamanīts tikai izdegšanas sindroma jau minētajās pēdējās divās stadijās. Tas notiek tāpēc, ka viņu pašu sev uzstādītā latiņa ir pārāk augsta. Arī mediķi atzīst, ka vadītāji ir riska grupa saslimšanai ar infarktu, kuņģa čūlām, alkoholismu, psihiskiem un ģimenes attiecību traucējumiem. Un tie vadītāji, kas „dzen” darbiniekus, ir ļoti prasīgi pret sevi. Darbinieki, to redzot, bieži vien jūtas vainīgi un lojalitātes vadīti, dara to pašu.

Par šo fenomenu ir rakstīt ļoti daudz, bet es varbūt vērsīšu lasītāju uzmanību tam, lai paskatītos uz šo problēmu vairāk sistēmiski.

  • Personības faktors – profesionālā loma, pašvērtējums, pašizaugsme;
  • Darba vides faktors – apmierinātība ar darbu, savstarpējas attiecības ar kolēģiem;
  • Mājas vides faktors – attiecības ģimenē, partnerattiecības;
  • Veselības faktors – fiziskā veselība, garīgā veselība, hobiji, atpūta.

Ja, sniedzot atbalstu izdegšanas gadījumā, vai, ja pats cilvēks ir nolēmis kaut ko darīt savā labā, šauri skatāmies un attīstām tikai vienu no šīs sistēmas daļām, rezultāti var būt īslaicīgi. Bet, ja ceļ mājai vienlaicīgi visas četras sienas, pie rezultāta tiksim veiksmīgāk un māja turēsies drošāk, nekā, ja jumtam būs jāturas uz vienas vai divām sienām. Minēšu piemēru: ja atbildīga biroja darbiniece, kura strādā ciešā sadarbībā ar autoritāru vadītāju, ir jau sen izdegusi darbā, jo ir ļoti lojāla savam pārlieku prasīgajam priekšniekam, tikai tas, ka viņa iemācīsies relaksēties un pievērsties saviem hobijiem, ilgi nepalīdzēs, lojalitāte vienmēr ir stiprāka. Šeit papildus vēl ļoti noderētu psihoterapija, kuras laikā sieviete varētu atbrīvoties no atkarīgajām attiecībām (iespējams, ka neatrisinātās attiecības, piemēram, ar autoritāriem vecākiem šajā dzīves posmā darbojas kā pārnese). Jo šādos gadījumos, pat mainot darba vietu, atradīsies atkal tāds pats cilvēks priekšā, kas stimulēs tādas pašas atkarīgās attiecības. Ir jāskatās uz sistēmu, -kurā mājas sienā ir bojājumi, tā arī jālabo. Izdegšanas sindroma būtiska pazīme ir iztukšotības izjūta, kas ir gan fiziska, gan emocionāla. Tāpēc ir jāsameklē, kurš no traukiem ir tukšs, un tas arī ir jāuzpilda.

Ja atbalsts profesionālās izdegšanas gadījumā būs sistēmisks, tad rezultāti būs efektīgāki un noturīgāki. Tāpēc, vēl pie daudzu speciālistu piedāvātajiem pasākumiem (relaksācijas, nodošanās hobijiem, fiziskām nodarbēm, iedvesmas avotiem, prāta vingrinājumiem) vēlams paskatīties uz savu dzīvi kopumā, ja ir situācijas, kas atkārtojas, ja ir attiecības, kas atkārtojas, tad ir vērts paskatīties, kur esam iestrēguši. Izdegšanas sindroma profilaksei pats cilvēks sev var palīdzēt ja pievēršas savai personībai, savām vajadzībām, jo tas, kurš ir piepildīts, spēs dod arī citiem. Pats vārds „izdegšana” norāda uz to, ka ir tukšums, iz-dedzis, iz-tukšots. Un kas ir tukšs, tas būs pilns, kad to piepildīs. Un kas vislabāk par mums pašiem var zināt, kā mūsu trauku piepildīt. Māte Daba par to rūpējas nepārtraukti, lai mēs sevi varētu piepildīt. Mums ir jāierauga un jāpaņem. 

Iztukšotības stāvoklī cilvēkam ir ļoti grūti saņemties un sākt nodarboties ar trauka piepildīšanu, jo darbojas inerce. Tāpēc var sākt ar maziem pirmajiem solīšiem, par katra soļa pasperšanu sevi „apbalvot”, paslavēt. Piemēram, uz darbu šādā brīnišķīgā ziemas rītā, ja ir iespējams, nevis braukt ar transportu, bet kādu gabaliņu vai visu ceļu iet kājām, ejot pavērot pilsētu, apkārtni, mēģināt katru rītu ieraudzīt kaut ko jauku, to piefiksēt. Der mentālie vingrinājumi – pārslēgt savu prātu uz pavisam citām domām, piemēram, par pagājušā atvaļinājuma priecīgāko notikumu, pieslēdzot šīm atmiņām visas sajūtas, ko redzēju, ko dzirdēju, ko ēdu, kādas smaržas sajutu. Ķermenim piemīt izcila šim mērķim īpašība – ķermenis neatšķir iedomu tēlus no realitātes. Kā piemēru minēšu droši vien visiem pazīstamas sajūtas – kad gaidāma nepatīkama tikšanās, kāds nepatīkams notikums, mūsu ķermenis reaģē jau iepriekš, jo viņam ir jau šī pieredze – kakls sažņaudzas, svīšana, biežāki tualetes apmeklējumi. Un lūk, tāpat mēs varam sevi programmēt otrādi, savam ķermenim, ar patīkamu situāciju izsaukšanu iztēlē, palīdzam justies labāk. Šeit atkal darbojas sistēma – ķermenis, prāts, emocijas. Ķermenis jūtas labāk, prāts nomierinās, rodas vairāk pozitīvas emocijas. Un galvā ir vairāk brīvas vietas, radošām domām. Atcerēsimies, ka „Es esmu tas, kas rada manu pasauli un tikai es par to atbildu.”·         Velti laiku fizsiskām aktivitātēm. Enerģijas balansa mehānisms cilvēka organismā ir ļoti gudri organizēts – iztukšotās garīgās enerģijas rezerves atjaunojas tieši par tikpat daudz, cik atjaunojas fiziskās, tāpēc, ja fiziskā enerģija tiek patērētas salīdzinoši maz, tā par tikpat maz arī atjaunosies, kas nozīmē, ka līdzvērtīgi mazā apjomā atjaunosies arī garīgā enerģija, tāpēc, lai garīgā enerģija atjaunotos pilnā apmērā, jāiztukšo arī fiziskās enerģijas rezervuārs.·         Apzinies, kā Tu jūties: Atzīsties pati sev, kā tu jūties attiecībā uz darbu…. Jo vairāk tu centīsies ignorēt savas jūtas, sajūtas un emocijas, jo vairāk satraukuma un neapmierinātības sāksi izjust pastāvošajā situācijā.·         Atrodi sev iedvesmas avotu: tā varētu būt grāmata, mūzikas ieraksts, attēls, nodarbe – jebkas, kas tev pastāsta kāda cita veiksmes stāstu un ļauj tev iedvesmoties attiecībā uz savējo.·         Uzņemies vadību: Vai tavā pienākumu sarakstā ir pārāk daudz tikšanos un uzdevumu? Kļūsti par sava laika un enerģijas krātuvju sargu, menedžejot savu darbu izpildi un laika un enerģijas patēriņu attiecīgi prioritārām, mazākas nozīmes un nenozīmīgām lietām. Atbrīvojies no visa, kas tev nelietderīgi atņem laiku, enerģiju, pieņem lietas, ko nevari manīt, un maini tās, kuras ir tavā ietekmes zonā.·         Maini ierasto izturēšanos: Vai tu esi tā, kura vienmēr visu noorganizē? Vai tu esi vienīgā, kura prot darboties ar tehniku? Pavēro, kādu birku tu pati sev esi piekārusi un pamēģini kaut uz brīdi to noņemt. Mainot savu uzvedību komandā, varēsi ne tikai paskatīties uz veicamajiem pienākumiem no cita skatupunkta, bet arī mainīsies attiecību dinamika ar kolēģiem. Izmaiņas – tā ie ir iespēja sajust sevi dzīvojam!

·         Izveido plānu: Saglabāt motivāciju, brīdī, kad vairs neredzi gaismu tuneļa galā var būt ļoti grūts uzdevums…. Un tomēr, par spīti apstākļiem, kādi tie ir pašreiz, sāc veidot plānu, kā soli pa solim iziesi no esošās situācijas un pati radīsi sev jaunu – kā risināsi to, kas tevi pašlaik neapmierina. Atceries, ka nav nepārvaramu šķēršļu – tik daudz cilvēku pirms un pēc tevis ir atraduši sevī spēkus, lai mainītu nepatīkamus savas dzīves apstākļus – arī tu to vari! Bet vai tu to gribi? … Ja pieķer sevi, ka patiesībā vēlies palikt situācijas upuris, atdodot visu atbildību par savu dzīvi citu rokās, zini, ka neesi vienīgā – ir miljoniem citu! Bet atceries, ka mainīt kaut ko savā dzīvē vari tikai uzņemoties atbildību, tāpēc sāc ar plānu. Varbūt tev jāatsāk mācības, bet varbūt ir kādi pienākumi uzņēmumā, kurus tu labprāt uzņemtos, jau esošo vietā. Un atceries – pārmaiņas, tas ir arī tavu iespēju laiks!