Kā kopā sadzīvot?

Iveta Gēbele un Diāna Zande žurnālam “Ģimenei”

Par kopā dzīvošanu pasakā.
Viņi apprecējās un dzīvoja ilgi un laimīgi… Mūsdienās visai izplatīts uzskats, ka dzīve kā pasakā garantē mūžīgu bezrūpību, problēmu un sarūgtinājumu neesamību, vārdu sakot, piena upi ķīseļa krastos. Bet – dzīvē viss ir kā jau dzīvē – tikšanās, šķiršanās, izvēles, grūtības un problēmas, īsi laimes mirkļi un ikdiena – nereti pelēcīga un garlaicīga. Kur pasakās solītā mūžīgā laime, kur princese, un skaistais ķēniņdēls, kuri solīja mūžīgu mīlestību un – kā lai par dzīvi kā pasakā sauc nemitīgos ķīviņus bērnu starpā, konfliktus starp paaudzēm, ikdienas darbus? Kur solītā pasaka? Ir tikai realitāte! Un tomēr – pasaka ir daļa no mūsu dzīves, var teikt, mēs dzīvojam pasakā. Pasaka ir mūsu sapņi, biznesa plāni; liela daļa sīko ikdienas darbu tik ļoti atgādina pasaku, kurā varone jau nez kuro stundu šķiro un šķiro nesašķirojamo, kāds meklē laimes zemi, kāds aizmidzis, gaidot savu glābēju…. Arī attiecības ar priekšnieku vai radiem atgādina pasaku par pamāti, un laimīgas beigas tik bieži seko varoņcīņām ar trejgalvu pūķi – paša bailēm, slinkumu vai inerci.

Uzmanīgi lasot, pārdomājot un mēģinot izprast pasakas, var atrast ļoti daudz atbilžu uz cilvēkiem svarīgiem jautājumiem – kā izvēlēties īsto partneri? Kā audzināt bērnus? Kā ieraudzīt un vairot vērtības, kā savu dzīvi padarīt bagātāku, sev pašiem saprotamāku, kā izvairīties no kļūdām, tās labot un saskatīt likumsakarības? Kāda ir mūsu ģimenes pasaka un – kādu lomu katrs ģimenes loceklis tajā izvēlējies un dzīvo?

Atbildes uz šiem un daudziem citiem mūžveciem un aktuāliem jautājumiem meklē pasaku terapija, uzskatot, ka pasakās viss ir likumsakarīgi un dzīvē tiešām, viss ir kā pasakā, arī ģimenē. Tas nozīmē, ka katrai darbībai ir konkrētas sekas un rezultāts vienmēr ir atkarīgs no paša ieguldījuma. Tātad, ja vecāki katru dienu atlicinās laiku sarunai ar saviem bērniem, viņu bērni iemācīsies sarunāties un dalīsies ar saviem vecākiem arī, būdami pieauguši. Ja vecāki, kad bērns vēlas ko jautāt vai dalīties par piedzīvoto, bieži teiks- pagaidi, man nav laika, tad tādu pašu atbildi viņi saņems no sava tīņa jau pēc dažiem gadiem. Kā parunā – ko sēsi, to pļausi. Ja vecāki runā vienu, bet dara otru, bērni apjūk un nezina, kas ir labs, kas ļauns… ja pieaugušie ģimenē viens otru uzmundrina, atbalsta grūtās situācijās, tic otra spēkam un spējām, arī bērni iemācās, ka cilvēkiem var uzticēties, kopā dzīvot ir droši, ka kopā var daudz vairāk, kā viens. Ja ģimenē ir pasīvs dzīves veids, vienīgā kopīgā laika pavadīšana ir TV, ja vecāki deklarē, ka nav jēgas darboties, jo „tāpat nekas nav atkarīgs no mums”, tad no bērniem diez vai izdosies sagaidīt aktīvus sava viedokļa paudējus, lēmumu pieņēmējus un realizētājus. Mērķtiecību var attīstīt , kopīgi darbojoties, pārvarot grūtības un priecājoties par panākumiem.

Ģimenes bieži uzdod jautājumu – kā kopā sadzīvot tik dažādām personībām? Ģimenē ir dažādas paaudzes – vecvecāki, kuri ar savu dzīves pieredzi vēlas dalīties ar jaunajiem, vidējā paaudze, kura savā aizņemtībā skrienoša, pelnoša, norūpējusies, nereti nespēj atlicināt laika saviem vistuvākajiem – bērniem, kuri , savukārt, gaida no vecākiem pavisam vienkāršas, bet būtiskas lietas – mīlestību, sarunas, kopā pavadītu laiku, sirsnīgu buču vakarā….ģimenē vēl ir brāļu un māsu attiecības, partneru attiecības, – tās visas pakļautas nemitīgām izmaiņām un pārvērtībām. Nereti šķiet, ka laimīgiem kļūt var palīdzēt tikai brīnums. Un tieši pasaka parāda, ka brīnumi ir, tie notiek, turklāt, lielāki un mazāki brīnumi ik dienas notiek arī mūsu dzīvē – vajag tikai tos prasts saskatīt. Bērns piedzimis – tas ir brīnums!

Kā pasaka var palīdzēt ģimenei?
Sāksim ar pavisam vienkāršo – pasaka tuvina cilvēkus. Pasaku lasīšana un stāstīšana ir laiks kopā būšanai. Pasakas valoda ir unikāla – tā uzrunā dvēseli, un tai nav valodas šķēršļu. Tāpēc pasaka vieno bērnus un sirmgalvjus, pusaudžus un vecākus. Nekad iepriekš neesat kopā lasījuši? Varbūt – īstais laiks sākt. Un pamazām, pasaka kā maigs zieds raisīs lapu pēc lapas, tuvinot klausītāju būtiskajam. Katram vecumam un dzīves situācijai ir sava pasaka, tādēļ vienā pasakā nav iespējams atrast atbildes uz visiem jautājumiem, lielā atbilde veidojas no daudzām mazām atbildītēm – kā mozaīka vai vecmeistara glezna, kuru katru reizi vērojot, ieraugām arvien jaunas un jaunas nianses. Sensenos un ne tik senos laikos, kad pasaka bija viena no ikdienas audzināšanas metodēm, vecāki stāstīja saviem bērniem pasakas, lai iepazīstinātu ar situācijām, kuras bērnu sagaida reālajā dzīvē un pamazām iemācītu tajās rīkoties. Pasaka bija un var būt kā savdabīgs „trenažieris”, kur neklātienē izdzīvot visdažādākās situācijas un darbības modeļus. Piemēram, pasakas par slinkajiem un darbīgajiem brāļiem vai māsām māca, ka nedaudz piepūloties, darbojoties, esot atsaucīgiem, paļaujoties uz savām spējām, var sasniegt daudz, bet gaidot, ka „pīrāgs pats kritīs mutē” – rezultāts var būt visai apbēdinošs. Vai – pasaka māca lūgt un pieņemt palīdzību – tev nav viss jāvar pašam! Vai – pasaka stāsta par to, ka katrs cilvēks reiz aiziet no saviem vecākiem un dodas pasaulē meklēt SAVU laimi. Un vēl , un vēl , un vēl bez gala… Pārrunājot pasaku, mēģinot izprast, ko šī pasaka vēlas mums teikt – kāda jēga tajā ielikta, pamazām rodas izpratne par vērtībām, par labo un ļauno, tiek apgūtas stratēģijas, kā risināt sarežģītas dzīves situācijas, kā kļūt par uzvarētāju un sasniegt savu mērķi. Interesanti, ka pasaku lasot atkārtoti, atziņas var būt jau jaunā kvalitātē. No pasakas katrs paņem tik, cik tajā brīdī nepieciešams, pasaka nepārsātina, nemoralizē un nevaino, tā stiprina, atbalsta un iedrošina. Pārrunājot pasaku, bērni mācās izteikt savas domas, attīstās viņu valoda, iztēle, bet pieaugušajiem pasaka ļauj tuvoties savam „iekšējam bērnam” – intuīcijai, radošumam, dzīvības spēkam, saviem patiesajiem talantiem. Pasaku varoņi bieži ir izvēles priekšā, ir jāpieņem lēmumi ik brīdi, varoņa pieņemtais lēmums dažkārt ir nepieņemams citiem, kā izturēt un pastāvēt par savu taisnību? Viss gluži kā dzīvē…

Ko ģimenei piedāvā pasaku terapija?
Kaut pasakas tiek uztvertas kā bērnu dzīves sastāvdaļa, pasaku terapija ir orientēta vairāk darbam ar pieaugušajiem. Jo pieaugušie veido bērna dzīves pamatu un, lai tas būt stiprs un drošs, pašam pieaugušajam jābūt drošam un stipram. Pieaugušie, pielāgojoties mūsdienu straujajam dzīves ritmam, bieži apjūk un pazaudē sava dzīves ceļa jēgu – kā pasakā, kur varonis nonācis krustcelēs, nezina, kurp doties, un – kādēļ. Pasaku terapija sniedz iespēju šajās krustcelēs apstāties, ļaut laiku sev pašam, apdomāt, kur esi nonācis, kurp gribi doties un kāds ir tavs patiesais mērķis, vai ceļš, pa kuru ej, tiešām ir tavs. Nedaudz apstājoties , pavērojot savu dzīvi kā gleznu – no malas, ar pasaku tēlu , sižetu un metaforu palīdzību var ieraudzīt risinājumu kādai reālai dzīves situācijai. Piemēram, pie terapeita atnāk cilvēks, kurš nostrādājis vienā darba vietā ilgus gadus, sen vairs nemīl savu darbu, neredz tam jēgu, ir apstājies savā izaugsmē, bet – nespēj pieņemt lēmumu kaut ko savā dzīvē mainīt. Terapijas laikā cilvēks ierauga, kādā pasaku sižetā viņš iestrēdzis, kādi līdz šim neredzami spēki viņu it kā vadījuši kā lelli, kas traucējis pieņemt lēmumu Bieži šie neredzamie spēki ir viņa cilvēka paša bailes, nedrošība, vainas sajūta, dusmas, aizvainojums. Pasaku terapijas grupā cilvēkam ir iespēja pārvērtēt līdzšinējo pieredzi un ieraudzīt savus patiesos mērķus un vajadzības, izstrādāt jaunus paņēmienus kā virzīties uz mērķi.
Vai, piemēram, cilvēka dzīvē atkārtojas situācijas – kā saka, kāpj uz viena grābekļa jau kuro reizi. Pasaku terapijas laikā meklē cilvēkam raksturīgo dzīves situāciju risināšanas veidu jeb dzīves sižetu, kurš līdzinās kāda pazīstamu pasaku varoņu gaitām. Izprotot, kādi mehānismi pasakas varonim ļauj tikt galā ar sarežģījumiem, cilvēks var pamēģināt savā reālajā dzīvē ieviest jaunas stratēģijas problēmu risināšanā.
Pasaku terapija vairāk vērsta uz personības attīstību, bet ģimeni veido dažādas personības, kuras, atradušas sevi, sapratušas sevi, ir spējīgas vairāk izprast, pieņemt otru cilvēku un dot otram cilvēkam. Ir ļoti vērīgi, ja uz terapiju atnāk pāri, kas paši var veidot savu kopīgo dzīves pasaku.
Pasaka vēsta, ka tāda lieta kā negatīva pieredze nemaz neeksistē, pastāv tikai iespēja augt un attīstīties. Cīņas un šķēršļu pārvarēšana cilvēku tikai norūda. Pasakās neviens varonis nav kaut ko ieguvis bez piepūles, un, jo vairāk varonis iegulda savā ceļā, jo lielāku dāvanu saņem beigās.
Pasaku terapija ne tikai palīdz risināt apzinātas grūtas situācijas, bet arī stiprina cilvēka iekšējos resursus, tuvina viņu savu iespēju apzināšanai un rosina darboties, tā uzlabojot savu dzīves kvalitāti. Turklāt, darbs pasaku terapijas grupā ir aizraujošs, gluži kā pasakā, kur ik uz soļa gaida kāds pārsteigums.
Pasaku terapija cilvēkam, gluži kā pasakā varonim parāda ceļu, pa kuru ejot ir iespējams sasniegt mērķi, sniedz brīnumlīdzekli, ar ko pārvarēt grūtības un šķēršļus, bet to lietot vajadzēs pašam – pašam lemt, rīkoties, veidot savu „dzīves pasaku”, drosmīgi skatīties acīs grūtībām, iet, darboties un – UZVARĒT.

Pasaku terapeites
Iveta Gēbele un Diāna Zande
Žurnālam „ Ģimenei”