I.Vačkovs (tulkojusi Iveta Gēbele)
Kādā karaļvalstī, vienkāršā zvejnieka ģimenē piedzima maza meitenīte. Dzimšanas dienas priekšvakarā zvejnieku ciematiņā ieklīda nepazīstama, veca sieva, vecā, novalkātā tērpā, ar lielu, vecu nūju rokā un pauniņu uz pleciem. Naktī tikai tajā zvejnieku būdiņā, kur gaidīja ierodamies mazuli, dega uguns un tieši pie šīs būdas pieklauvēja vecā sieviņa un palūdza naktsmājas.
Nu, ko! Teica zvejnieks – Mums ir šauri un tā zivju smaka. Un vēl kuru katru brīdi piedzims mūsu bērniņš. Bet nevar taču vecai sievietei ļaut nakšņot uz ielas. Nāc iekšā, gan atradīsim Tev arī vietiņu.
Paldies Tev, zvejniek, – teica vecenīte. – cilvēciska labsirdība nekad nemeklē pateicību un vienmēr to atrod. Tava meita būs laimīga dzīvē.
Ar šiem vārdiem sieviņa iegāja būdiņā un zvejnieks paklāja guļvietu pie pavarda. Uz rīta pusi piedzima maza meitenīte un vecāki viņu nosauca par Kari. Vecā sieviņa laipni paskatījās uz jaundzimušo meitenīti, paņēma savu pauniņu un izņēma no tās trīs nelielus spogulīšus un teica zvejniekam.
– Es vēlos Tavai meitai kaut ko uzdāvināt. Šie ir brīnumspoguļi, bet par to, kur slēpjas burvestība, viņa uzzinās tikai tad, kad izaugs.
Zvejnieks pateicās sieviņai un ar nelielām aizdomām paņēma dāvanu. Kad sieviņa aizgāja, zvejnieks paskatījās katrā no spoguļiem, bet visos ieraudzīja tikai savu atspulgu ar bārdainu, vēju aprautu seju. Zvejnieks paraustīja plecus, nodomāja, – Vecenīte taču teica, ka tie ir burvju spoguļi, bet manuprāt tie ir visvienkāršākie spoguļi. Un viņš tos nolika tālākajā plauktā.
Pagāja 16 gadi. Zvejnieks un viņa sieva jau aizmirsa par dāvanu, ko uzdāvināja nepazīstamā sieviņa viņu meitai Kari, bet mazā meitenīte jau pa to laiku bija izaugusi par skaistu, kustīgu meiteni, kurai patika jautrība, rotāties un tīksmināties par savu attēlu vecajā, iesprāgušajā spogulī.
Kādu dienu piekrastē, pretī zvejnieku ciematam izmeta enkuru milzīgs un ļoti skaists kuģis. No kuģa uz krastu brauca laiva un apstājās krastā. Krastā iznāca ļaudis ļoti dārgās drānās, cepurēs ar spalvām un zobeniem pie sāniem. Uzreiz bija redzams, ka tie bija vareni valdnieki. Starp tiem ievērojamākais bija kāds jauneklis ar gudrām, bet nedaudz skumjām acīm. Zvejnieki iznāca piekrastē sagaidīt neparastos viesus. Arī Kari stāvēja sagaidītāju pulkā un skatījās uz atbraucējiem. Skatoties uz jaunieti, viņas sirds gandrīz vai pamira.
Viņas tēvs, kā galvenais starp zvejniekiem tuvojās pie atbraucējiem. – Sveicam jūs, drosmīgie un strādīgie zvejnieki – teica jauneklis – es esmu princis Agors un esmu atbraucis šurp, tieši pie jums ar saviem pavadoņiem pēc savas mātes, valdnieces un burves vēlējuma. Viņa lika man tieši šeit, starp jūsu meitām atrast sev līgavu.
Laipni lūdzam! – atbildēja zvejnieks. Starp mūsu meitām ir daudzas brīnišķīgas meitenes. Izvēlies jebkuru no tām. Katra ar prieku gribēs kļūt par prinča līgavu.
Tā princis un viņa pavadoņi apmetās zvejnieku ciematiņā. Katru dienu princis Agors ar saviem pavadoņiem staigāja pa ciematiņu, pa mājām, iepazinās ar zvejnieku meitām, dāvināja viņām dāvanas, bija ļoti laipns pret visām, bet viņa acis visu laiku palika skumjas. Visas ciematiņa meitenes centās iepatikties princim, vilka mugurā labākās drānas, lika galdā gardākos ēdienus, smaidīja princim.
Būtu lieki teikt, ka nabaga Kari jau no pirmā acu skatiena bija iemīlējusi princi un bieži slepus novēroja viņa gaitas, kad viņš staigāja pa ciematiņu vai aizdomājies sēdēja uz klintīm pie jūras. Arī viņai, tāpat kā citām gribējās iepatikties princim, bet viņu būdā princis vēl nebija iegriezies.
Kādu dienu Kari palika mājās viena pati. Uzlikusi uz galda lielo, ieplīsušo spoguli, viņa tajā spoguļojās, ķemmēdama savus garos, zeltainos matus. Pēkšņi kaķēns, kas rotaļājās uz grīdas, ar nadziņu aizķēra viņas kleitas malu un ieplēsa to, Kari sadusmojās un paķēra koka tupeli, lai ar to mestu kaķēnam. Kaķēns izbijies uzleca uz galda un , kad Kari tam meta, tā trāpīja tieši pa spoguli. Spogulis skanēdams saplīsa mazos gabaliņos.
Kari nolēma pameklēt, vai nav mājās vēl kāds spogulis un tālākajā plauktā atrada trīs nelielus spoguļus. Pirmais bija zaļā ietvarā, otrs – sarkanā un trešais – zilā. Kari ieskatījās zaļajā spogulī un ieraudzīja savu glīto seju ar lielām, spožām acīm. Cik es esmu skaista – viņa nodomāja un vēl padomāja, – nez ko par mani domā princis? Vai arī viņam es šķietu skaista? Viņa ieskatījās sarkanajā spogulī un no pārsteiguma gandrīz nometa zemē – attēls šajā spogulī bija neskaidrs un izplūdis.
-cik jocīgi, – viņa padomāja, – tie ir kaut kādi neparasti spoguļi, nez ko es ieraudzīšu trešajā spogulī.
Viņa ieskatījās zilajā spogulī un redzētais viņu pārsteidza vēl vairāk. No tā pretī skatījās kāda pavisam sveša seja (viņai tā likās sākumā) – naidīgi sakniebtas acis, kaprīzi saviebtas lūpas, nepatīkams smīns. Kari tajā ieskatījās ciešāk un ieraudzīja pazīstamus sejas vaibstus. Tā bija viņas seja, tikai ļoti izmainīta.
– Kas te notiek, iesaucās kari, vai man kāds var paskaidrot!
– Es paskaidrošu, – atskanēja sīka balstiņa no apakšas. Kari paskatījās uz leju un ieraudzīja mazo kaķēnu. Kaķēns mierīgi laizīja ķepiņu un runāja cilvēku balsī:
-Tie ir burvju spoguļi, kurus Tev uzdāvināja labā burve Tavā dzimšanas dienā. Zaļajā tu sevi redzi tādu, kādu pati iedomājies, sarkanajā – tādu, kādu tevi redz citi, bet zilajā redzi tādu, kāda esi patiesībā.
Nomazgājies kaķēns uzleca uz palodzes, nožāvājās un izleca pa atvērto logu.
– Pagaidi, tēt! – pasaku pārtrauca Jūlija, – es nesaprotu, kāpēc Kari attēls sarkanajā spogulī bija tāds neskaidrs?
– Bet vai tu ievēroji, ko kari tobrīd iedomājās, par ko viņa domāja?
– Ko par viņu domā princis?
– Bet vai princis viņu tik labi pazīst, vai viņš zina, vai viņa ir laba vai nē?
– Nē, protams, ka nezina. Viņš tikai kādas pāris reizes viņu bija redzējis.
– Tāpēc šis attēls ir vēl tik neskaidrs.
– Ā, tagad es sapratu, kāpēc viņa zilajā spogulī tik neskaista, viņa taču pat kaķēnam meta ar tupeli, un vispār ir tāda – pārāk iedomīga.
– Labi, mazliet tikām skaidrībā un tagad lasām tālāk pasaku. Labi!
Nākošajā dienā princis Agors atnāca ciemos uz kari māju. Viņas mamma izcepa garšīgu pīrāgu, uzklāja galdu un cienāja viesus. Kari sēdēja nodurtu galvu un klusēja, viņa bija ļoti uztraukusies. Viņas seja no piesarkuma šķita vēl daiļāka. Princis stāstīja par saviem ceļojumiem, skatoties uz Kari, viegli smaidīja. Kari nebija spējīga izteikt ne vārda. Sarunas beigās vecais zvejnieks pajautāja Agoram:
Kā Tev, princi, patīk mūsu ciematiņa jaunavas? Piemēram kaimiņa meita Penta, patiešām jauka meitene, un viņas māsiņa Tora- patiešām laipnākā dvēsele?
Tēva vārdi ļoti aizkaitināja Kari, bet ja nu princim patiešām iepatiksies kaimiņu meitenes? Bet viņa , kari ir taču labāka. Un kaut Penta un Kora bija viņas labākās draudzenes, viņa šajā brīdī abas neieredzēja un pašai par pārsteigumu skaļi iesaucās:
– viņas abas taču ir stulbas!
Pēc šiem asajiem vārdiem visi apklusa. Princis pārsteigts un ar skumjām paskatījās uz kari, kura jau nožēloja pateikto. Viesi steidzīgi atvadījās un devās projām, bet Kari paņēma savus burvju spoguļus un aizskrēja, noslēpās tālu klintīs, kur neviens viņu nevarēja ieraudzīt. Viņa paskatījās katrā no tiem un sāka rūgti raudāt. Sarkanais spogulis parādīja, kādu viņu šobrīd redz princis Agors: kā ļaunu, pašpārliecinātu iedomīgu meiteni, šis attēls pat bija briesmīgāks kā tas, kas bija zilajā spogulī viņas patiesajā attēlā. Kari vainoja sevi par neapdomīgajiem vārdiem, par egoistisko raksturu, bet zaļajā spogulī pamazām kusa nevainojamās skaistules attēls. Jo vairāk kari sevi rāja, jo vairāk sevī slikto atrada, jo briesmīgāks kļuva šis attēls. Šis spogulis taču rādīja, ko cilvēks domā par sevi.
Pagāja vairākas dienas, princis Agors jau apciemoja visas mājas, iepazinās ar visām zvejnieku meitām, bet vēl joprojām nevarēja izdarīt izvēli. Neviena no zvejnieku meitām nevarēja palielīties ar prinča īpašo uzmanību. Katru vakaru ciematiņa jaunieši rīkoja balles un izpriecas, kur tika dziedāts un dejots. Un kaut princis dziedāja un dejoja kopā ar citiem, tērzēja gan ar vecākiem, gan ar jauniešiem, bet viņa acīs nepagaisa nesaprotamās skumjas.
Kari arī vairākas reizes runāja ar princi, pat dažas reizes arī dejoja, bet katru vakaru, ielūkojoties sarkanajā spogulī, redzēja tur pašpārliecinātas un mazliet dumjas meitenes attēlu, tādu, kādu viņu redzēja princis Agors. Tiesa, ka tagad šis attēls vairs nebija tik ass un nepatīkams, tajā pat bija redzami daži patīkami vaibsti, tomēr tas nebija tas, ko gribējās. Jo Kari taču vēlējās, lai Agors viņu iemīl tik pat stipri, kā viņa mīlēja princi.
Reizēm Kari domās jautāja spogulim, lai parāda, kādu viņi redz vecāki, un tūdaļ attēls palika mīlīgs un bezrūpīgs- daudz labāks nekā tas, kā viņu redz princis.
Bet katru reizi, kad kari centās izpatikt princim, izlikās labāka nekā ir patiesībā, tad vakarā, ar sarkanā spoguļa palīdzību uzzināja, ka tēls prinča acīs ir tikai palicis sliktāks. Kari pārstāja censties iepatikties princim un tikai no tālienes lūkojās uz princi, viņas sirds allaž pildījās ar maigumu.
Pagāja vēl kāds laiks. Kari vecāki pamanīja, ka meitene ir izmainījusies. Viņa vairs neizvairījās no mājas darbu veikšanas, kļuva arvien uzmanīgāka pret vecākiem un draudzīgāka pret draudzenēm, kaut stundām varēja sēdēt par kaut ko aizdomājusies.
Bieži viņa glaudīja mazo kaķēnu un runāja ar to, kaut kaķēns pretī tikai mīļi murrāja, tā it kā nekad nebūtu runājis cilvēku valodā.
Kādu dienu Kari nejauši ievēroja, ka attēli zaļajā spogulī un zilajā spogulī ir kļuvuši diezgan līdzīgi.
Un tā pienāca diena, kad kārtējo svinību beigās princis Agors skumji teica, ka atvadās no ciematiņa iedzīvotājiem, ka viņam ir jādodas projām. Mūzika apklusa, dejas pārtrūka, smiekli un jautrība arī. Visi bija apjukuši, jo jau pa šo laiku bija paspējuši iemīlēt princi. Princis ciematiņa iedzīvotājiem teica,
– Man patiesi žēl ir šķirties no jums, bet manas vizītes termiņš ir beidzies, bet es neesmu izpildījis savas mātes karalienes burves uzdevumu.
– Vai mums nav piemērotu jaunavu? – izbrīnīts jautāja viens no zvejniekiem.
– Ir, bet man bija jāatrod viena vienīgā, kuras tēlu man parādīja mana māte, tikai viņai man bija jāatdod sava sirds, bet viņu es neatradu, – skumji atbildēja princis.
Šajā naktī Kari nevarēja aizmigt no skumjām un izlavījās no mājas, un gāja uz jūras krastu. Pēkšņi viņa tumsā ieraudzīja ļaušu grupu, kas gāja uz klinšu pusi. Kari klusām tiem sekoja un tas, ko viņa ieraudzīja, viņu pārsteidza un nobiedēja. Pašas zemākās klints pakājē, gar kuru sitās bangojošie jūras viļņi, viņi apstājās un viens no viņiem iekala akmens klintī metāla gredzenu. Pie šī gredzena piekala princi Agoru, rokas un kājas saslēdzot ar smagām ķēdēm.
Viens no pavadītājiem teica,
– Ar dievu, princi. Mums ir ļoti žēl to darīt, bet nav mūsu spēkos kaut ko mainīt un Tev palīdzēt.
– Ar Dievu, draugi, – atbildēja Agors, viņa balss bija stingra, bet skumja, – jūs izdarījāt visu, ko varējāt, pasakiet manai mātei, ka lūdzu piedošanu par to, ka nevarēju izpildīt viņas uzdevumu.
Ļaudis, prinča Agora pavadoņi un draugi, klusējot gāja projām. Agors palika viens pats. Piespiedās pie sienas un pamira tā, it kā kaut ko gaidītu. Kari iznāca no sava slēpņa un metās pie Agora,
– Es Tevi atbrīvošu! – iesaucās kari.
– Kas Tu esi? – uzsauca princis, – ā, kari, nē Tu nevari man palīdzēt. Ātrāk ej projām no šejienes, tuvojas pusnakts…
– Es neiešu projām, es Tevi izglābšu!
– Nē, dusmīgi uzsauca Agors, ja Tu neiesi projām, tad tu mirsi kopā ar mani. Pūķim esmu vajadzīgs tikai es.
– Pūķim, kādam pūķim? Es neko nesaprotu!
– Labi, es Tev paskaidrošu, bet pēc tam tu iesi projām. Man no bērnības ir uzlikts briesmīgs lāsts. Šajā dienā, manā divdesmitajā dzimšanas dienā, mani jāupurē pūķim. Noņemt šo lāstu var tikai mīlestība, mana mīlestība pret meiteni, kuras tēlu man parādīja māmiņa savā maģiskajā spogulī. Mana māte, burve un karaliene, teica, ka šo meiteni es satikšu tieši šeit, jūsu ciematiņā. Kad es viņu satikšu, tad tiks noņemts briesmīgais lāsts. Es ilgi viņu meklēju, bet neatradu. Un tagad es šeit esmu par upuri pūķim un Tev ir jāiet projām.
– Bēgam abi projām!
– Nē, lāstu nav iespējams lauzt, jo tad manai zemei draud liels posts un nelaime.
– Bet vai ir kāds cits veids, kā var Tevi un tavu zemi izglābt?
– Nav, neteikšu. Ej projām, Kari, lūdzu Tev!
Kari tupēja uz ceļiem blakus princim un raudāja no bezspēcības. Tajā momentā kaut kas mīksts pieskārās pie viņas kājām. Tas bija mazais kaķēns.
– princis Tev to neteiks, Kari, – nomurmināja kaķēns, – jo negrib izglābšanos par tādu cenu. Lai noņemtu lāstu, vajag…
un viņa pēdējos vārdus apklusināja verdošās jūras bangas. No melnajiem negaisa mākoņiem nogranda pērkons. No jūras dzīlēm pacēlās milzīgs un melns briesmīga pūķa stāvs, kas bija klāts ar bronzas krāsas zvīņām. Šausmīga, kroplīga galva pagriezās pret viņiem un paskatījās uz viņiem ar sarkanām, ļaunām acīm.
Kari ļoti izbijās. Viņa sarāvās kamolā un pamira.
– Bēdz, Kari! – kliedza Agors, viņš mēģināja piecelties, bet ķēdes viņam traucēja.
Meitene attapās no baiļu šoka un paskatījās uz viņu. Viņa mīlēja princi. Viņa zināja kā princi glābt.
Kari pieleca kājās un devās tieši uz pašu kraujas malu, pretī briesmīgajam pūķim.
– Lūk es, ņem mani, Pūķi, es atdodu sevi par upuri prinča vietā!
– Nedari tā, Kari! – iekliedzās princis un ar lielu spēku rāvās pie meitenes, saraujot ķēdes.
Kari pagriezās un zibsnījošā zibens mirklī Agors ieraudzīja viņas seju.
– Tu, tā esi Tu, es Tevi pazinu! Tā pati meitene, ko es biju redzējis mātes spogulī! – iesaucās Agors.
Tieši tajā brīdī bija dzirdams mežonīgs rēciens. Tur bezspēcīgā niknumā ierēcās pūķis, kurš pēkšņi sāka sadalīties gabaliņos tā, it kā būtu taisīts no smiltīm. Pēc mirkļa arī nomierinājās jūra, noklusa vējš un mākoņi izklīda.
Bet uz klints malas saķērušies rokās stāvēja Kari un Agors, no kura rokām nokarājās ķēdes, viņiem pie kājām sēdēja kaķēns un tā it kā nekas nebūtu bijis, mazgāja ķepas.
– kā tad es nevarēju Tevi uzreiz pazīt? – klusu uzprasīja Agors.
– Es jau pati nevarēju sevi pazīt šajos spoguļos, – smaidīja Kari un izvilka no azotes trīs burvju spoguļus.
– Nu protams, tie ir tie burvju spoguļi, kurus mana māte burve uzdāvināja tai pašai meitenei, kuru es meklēju.
Kari turēja sev priekšā visus trīs spoguļus, zaļo, sarkano un zilo, un viņos visos bija redzama viena un tā pati seja, – brīnišķīga, skaista, labsirdīga un laimīga.