Iveta U. (no pasaku terapijas grupas)
Reiz kādā skaistā guļbaļķu mājā pie jauka un dzidra ezera, skaistā, zaļā pļavā dzīvoja meitene – svilpaste. Māja bija tik skaista un dzeltena, ka taureņi ik mīļu brīdi ap to laidelējās. Rūtis bija tik dzidras, ka tajās varēja spoguļoties. Meitenei – svilpastei tas ļoti patika, viņa labprāt piemērīja savus jaunos tērpus, posās uz ballēm, tik viņa dažreiz uztraucās par to, ka paliek arvien vientuļāka, jo viņas draugi nez kur pazuda. Tad kādu dienu viņa posas uz savu iemīļoto ezeru peldēties, viņa peldējās, peldējās līdz pamanīja, izsviestus tīklus, bet tīklos kaut kas koši spīdēja un mirdzēja, laistīdams zelta gaismu. Meitenei ļoti sagribējās tikt pakaļ šai mirdzošajai lietai, viņa ienira, gandrīz jau saķēra, bet tad nelaimīgā kārtā iepinās tīklos, viņai likās, ka viņa noslīks. Viņa sāka saukt palīgā, bet palīdzība nenāca. Viņa sauca un sauca, līdz spēki viņu pameta, tad pie viņas atlidoja liels, balts suns, kurš apsolīja viņu atbrīvot no tīkliem, ja viņa izpildīs kādu uzdevumu. Viņa piekrita. Tad viņš meitenei – svilpastei vispirms lika paņemt zelta putekļus un tikai tad teicās viņu izvilkt. Viņa ienira. Viņai likās, ka pagājusi mūžība, līdz viņa sajuta rokās savu lielo dārgumu un sajuta suni raujam viņu laukā no tīkliem, bet tīkli neparko nelaidās vaļā. Meitenei – svilpastei likās, ka viņu saplēsīs uz pusēm, ka tīkli nekad viņu nepalaidīs, bet suns bija stiprāks, viņš izrāva meiteni – svilpasti no tīklu skavām un nogādāja mājās. Viņa atpūtās un priecājās par savu guvumu, viņai nenāca ne prātā, kādi pārbaudījumi viņu sagaida. Viņa pateicās sunim. Viņš teica, ka meitenei – svilpastei vienai būs jādodas uz blakus esošo noburto mežu, kur neviens (pie skaidra saprāta) neietu, jo visi, kas tur iegāja vairs nekad neatgriezās. Viņa bailēs pielēca kājās – „Kā viņai meitenei – svilpastei pēc pārciestām šausmām vēl ir jāiet uz noburto mežu, tas taču ir bīstami!” Bet tad viņa atcerējās par savu solījumu un piekrita. Viņai bija jāaiznes putekļi līdz upuru akmenim, kas atradās meža vidū – līdz tam pašam uz kura tika izlietas daudzu nevainīgo upuru asinis par godu lielajam ļaunumam, tad viņai ir jāuzkāpj uz akmens un jāizkaisa zelta putekļi visapkārt, kur vien sniegtos viņas skatiens.
Meitene – svilpaste vēl nekad nebija bijusi noburtajā mežā, viņa iegāja tajā iekšā un ceļš veda starp drūmām, tumšām eglēm, kuru zari sitās viņai sejā, kamēr izbeidzās pavisam. Viņa gāja arvien dziļāk, brikšņi kļuva arvien biezāki, kājas pinās un drēbēs ķērās dzelkšņi. Viņa pēkšņi aizķērās un krita. Piecēlusies viņa nopurināja drēbes un atkal uzsāka iet, līdz kājas iemuka purva muklājā, apavi palika purva zampā. Viņa ķērās pie vājajām, satrunējušām, koku saknēm, viņa līda uz vēdera, bailēs apstāties kaut uz brīdi, jo zināja, ka šoreiz viņai jātiek galā pašai, jo lielais, baltais suns vairs nevarēs viņai palīdzēt. Viss ceļš līdz upurakmenim viņai būs jānoiet vienai pašai. Viņa saņēmās un beidzot izlīda laukā no purva. Milzīgi dzelkšņu krūmi sargāja upurakmeni. Viņa lauzās tiem cauri, saskrāpēdama seju un driskās saplēzdama drēbes. Viņa nonāca līdz milzīgajam akmenim. Lai kā viņa centās uz tā uzrāpties, otrā rokā joprojām turēdama zelta putekļus, viņai tas neparko neizdevās, tas bija tik glums un nosūnojis. Viņas kājas slīdēja un viņai nekādi neizdevās tikt augšā. Viņa bezspēkā saļima, tad pamanīja plaisu akmenī, kas lieti noderēs atspērienam un augšā bija. Viņa sāka kaisīt zelta putekļus, lai kā viņa centās, nekur tālu viņa tos aizsviest nespēja, tad viņa pamanīja, kā mainās akmens, tas kļūst tik skaists un tīrs. Brikšņi pārvēršas mazos mežrožu puduros un vietām parādās skaista, zaļa zāle, atbrīvojās klajums ap akmeni un sacēlās vējš. Nu viņam bija, kur ieskrieties, tas paķēra zelta putekšņus un aiznesa tuvu un tālu, kaisīdams un birdinādams noburtajā mežā. Viss mežs mainījās – drūmās egles pārvērtās priedēs, kuru zaros un mizā rotājās saule. Skaista, mīksta, zaļa sūna kā paklājs izklāja mežu. Meitene – svilpaste sajuta uzpūšam dzestrumu, viņa apgriezās un ieraudzīja skaistu un plašu jūru ar dzeltenu smilšu un gliemežvākiem noklātu liedagu. Viņa devās turp. Viņa mazgāja nost purva dubļus, jūra skaloja un dziedēja viņas, krūmu dzelkšņu savainotās kājās. Viņa izpeldējās vēsajā un spirdzinošajā jūrā, tad, lēnām baudīdama jauno brīvību, devās mājup. Kad viņa iegāja atpakaļ mežā, viņai likās, ka priedes to sveicina, tās noliecās viņas priekšā pateicībā. Kur bija purvs, tur tagad gozējās meža zemenītes un viss mežs skanēja no putnu čivināšanas – viss bija dzīvs un zaļš.
Viņa atgriezās savā jaukajā namiņā un nolikās atpūsties. Viņa tikko bija aizvērusi acis, kad pie durvīm klauvēja un kad viņa tās atvēra, viņa ieraudzīja visus savus pazudušos draugus, izrādījās, ka viņi bija noburti, jo bija pastaigājušies apburtajā mežā. Viņi bija ļoti pateicīgi meitenei – svilpastei, kura bija tikusi pie jauna skaista vārda – draugi viņu nosauca par Ivetu, jeb uzvarētāju. Visi dziedāja dziesmas, klausījās ģitāras skaņās vakarā pie ugunskura un peldējās dzidrajā ezerā līdz rītam. Tagad viņi visi satikās ļoti bieži un devās kopā pārgājienos pa jauno mežu un peldējās jūrā.