Sarmīte Bambāne //Neatkarīgā Rīta Avīze, 2012. gada februāris.

No rīta pirms došanās uz darbu Ligita steidza uzrakstīt zīmīti savam 14 gadus vecajam dēlam. Tajā bija lūgts, lai viņš pēc skolas nomazgā traukus un iznes atkritumu maisu. Kad vecāki piekusuši pēc darba ieradās mājās, dēls laiski sēdēja pie datora un, acis neatrāvis no ekrāna, spēlēja dartorspēles. Pie ledusskapja piespraustā vēstulīte bija saburzīta un nomesta uz grīdas, trauku kaudze stāvēja neaiztikta, un atkritumu spaiņa saturs bija tikai audzis. «Es neuzskatu, ka tas ir mans pienākums mazgāt traukus,» sacīja dēls, un māte neizpratnē iepleta acis.

«Bērns ir vecāku spogulis, tāpēc, ja viņš negrib un nav iemācīts strādāt, tā ir vecāku atbildība,» uzskata psihoterapeite Ilze Akmene. «Ja viņi paši uz darbu dodas ar gariem zobiem un par to sūdzas, ja nespēj nodrošināt elementāru kārtību mājās un viņiem nav bijis pacietības kopā ar mazo darīt mazos darbiņus, tad arī bērns darbu uztvers kā kaut ko nepatīkamu un tādu, no kā jāvairās.» 

Mēģina atdarināt

Darbaudzināšana būtu jāsāk tad, kad mazulis ir sasniedzis gada vai pusotra gada vecumu. Pirmais darbs, pie kā viņš būtu jāradina, ir savu mantu kārtošana. Viņam ir jāsaprot, ka tas, ko viņš paņem, ir jānoliek vietā, un arī savs galds, pie kura ir zīmējis vai krāsojis, ir jānokopj un jānoslauka. Protams, tas vispirms jāveic kā rotaļa kopā ar vecākiem. «Bērns parasti iesaistās aktivitātēs, ko dara vecāki, mēģinot viņus atdarināt. Ja mamma mazgā grīdu, tad bērns arī paņem lupatiņu un imitē mazgāšanu. Tādā veidā viņš apgūst jaunas prasmes un viņam rodas dabiska interese par darbu un pienākumiem,» stāsta ģimenes psihoterapeite Sarmīte Bambāne.
Psihoterapeite Ilze Akmene norāda, ja bērnam līdz divu gadu vecumam nav teikts, ka pašam jākārto savas mantas, tad nav ko gaidīt, ka divgadnieks pats to pēkšņi sāks darīt, jo «tas ir vecums, kad bērns sāk protestēt pret apkārtējās pasaules prasībām, un mammai nākas diezgan pacīnīties par to, lai mazais klausītu vecāku norādēm». 

Jābūt iecietīgiem

Četru un piecu gadu vecumā bērnam var uzticēt jau tādus mazos pienākumus kā noslaucīt putekļus no plauktiem, apliet puķes un pabarot mājdzīvnieku, ja tāds ir. Galvenais – ieraudzīt un nepalaist garām to brīdi, kad bērnam rodas dabiskā interese to darīt. «Bieži vien vecāki, gribot darbu izdarīt ātrāk, dara to paši un liedz bērnam iesaistīties aktivitātē. Ir viņam jāparāda, ko un kā darīt, arī ar vārdiem jāpasaka, ko no viņa sagaida, un jādod laiks, lai šīs jaunās prasmes apgūtu, nevis jāpārmet, ka darbu veic nemākulīgi vai nekārtīgi,» norāda Sarmīte Bambāne. Vecākiem jābūt iecietīgam, jo bērns darbu veiks tā, kā pratīs, un tas var nebūt tik akurāti, kā gribētos.

Kārtot istabu

Patstāvīgākus darbus var uzticēt bērnam, kurš sasniedzis jau sešu un septiņu gadu vecumu. Ja viņš zina, ka rotaļlietas, ar kurām spēlējies, ir jānoliek vietā un ka trauki, no kuriem ir ēdis, ir jāieliek izlietnē, tad viņš ir arī gatavs kārtot savu istabu. «Jaunāko klašu skolniekam var sākt uzticēt kādu ar viņa lietām nesaistītu pienākumu, piemēram, iznest atkritumu spaini, nomazgāt traukus vai pagatavot sev vieglu ēdienu,» stāsta Ilze Akmene. Vecākiem jāatceras, ka skolēna pirmais svarīgākais pienākums ir mācības, tāpēc ar citu pienākumu uzdošanu nevajadzētu pārspīlēt. Galvenais, lai uzdoto darbu veikšana neizņemtu pārāk daudz laika, kā arī fiziski nenogurdinātu. «Svarīgi, lai bērnam saglabātos patika pret darbu, lai tas nav uzspiesti un kā sods,» norāda Sarmīte Bambāne. Ja agrā vecumā saprot, ka savs darbs jāpadara līdz galam un kārtīgi, par to nesūkstoties, tad iemācās daudz labu vērtību, kas noder pieaugušo dzīvē, – patstāvību, spēju uzņemties iniciatīvu, koncentrēšanās noturību, interesi izmēģināt, pārliecību par savām spējām un prasmi risināt grūtības. 

Neliela slodze

Pusaudzis jau spēj tikt galā ar gandrīz visu – uzkopt māju, arī pagatavot ēst visai ģimenei, ja vecāki aizņemti, un pieskatīt mazākos brāļus vai māsas. «Viņš spēj daudz, taču nevajadzētu viņu pārvērst par mājkalpotāju vai aukli. Atbildēt par mājsaimniecību – tas ir vecāku pienākums, bērns var tikai palīdzēt,» piebilst psihoterapeite Ilze Akmene. Ja pusaudzis zaudējis dzīvesprieku, staigā noguris un nelaimīgs, un atzīmes skolā ir pasliktinājušās, tad vecākiem jāpadomā, vai uzliktie darba pienākumi nav bijuši par daudz un par grūtu. «Protams, neviens neiznesīs atkritumu spaini vai nemazgās traukus ar sajūsmu, bet uzskats, ka darba nekad nevar būt par daudz, jo tā bērns mācās pieaugušo dzīvei, ir novecojis, jo rodas jautājums – kad tad viņš izbaudīs bērnību un mācīsies priecāties?» teic Ilze Akmene. 

Maksāt vai nē?

Cilvēkam ir vajadzīga motivācija visam, ko viņš dara. Bērnam tā ir – iepriecināti vecāki, un viņu uzslavas, kas bērnā rada prieku un ceļ viņa pašapziņu. Reizēm kā motivācija strādā arī apsolīts atalgojums naudas izteiksmē. Psihoterapeite Ilze Akmene uzskata, ka «pusaudzim, kuram no mazotnes ģimenē bijuši pienākumi, pat prātā nenāk prasīt par to samaksu. Ja darbošanās kopā no mazotnes ir nokavēta, tad gan jādomā, kā pusaudžus un jauniešus motivēt, un nereti atliek vienošanās – ja izdarīsi to darbu, tad saņemsi vai nu naudu vai citus materiālus labumus». Bērnam var rasties kļūdains priekšstats – ja viņam par izpildītajiem darbiem samaksā vienreiz, viņš gaidīt to pašu arī nākamajā reizē. Labs kompromiss būtu tāds, ja bērnam ir pastāvīgi pienākumi, par kuriem viņam nemaksā, un atsevišķi gadījumi, kad viņš izdarījis kādu no vecāka darbiem un saņem par to samaksu. 

ATCERIES!

  • Bērna radināšana pie darba notiek pamazām – vispirms viņš tiek mācīts kārtot savas mantas, šo darbu veicot kopā ar mammu vai tēti
  • Ja bērnam ir iemācīts strādāt, pieaugušā vecumā viņš būs tikai ieguvējs – veikli tiks galā pats ar saviem darbiem, spēs uzturēt kārtībā savu māju, turklāt izraisīs simpātijas citos cilvēkos
  • Padarot bērnu atbildīgu par mājas norisēm, kas patiesībā ir vecāku atbildība, var izaugt personība ar zemu pašvērtējumu un izjūtu, ka apkārtējiem viņš vajadzīgs tikai, lai kaut ko paveiktu, bet kā cilvēks nenozīmē neko
  • Svarīgi, lai ģimenē mājas pienākumi būtu adekvāti sadalīti starp visiem, lai nav tā, ka visu dara mamma. Var organizēt ģimenes sapulci un izveidot sarakstu, kas ir tie sadzīves mājas darbi, kas jāpaveic, un katrs nāk ar priekšlikumiem, kādus darbus uzņemas izdarīt un cik bieži. Tas nozīmē – jo ātrāk viss tiek izdarīts, jo vairāk brīvā laika paliek visiem

Tekstu sagatavoja žurnāliste : Guna PUISĀNE