Guna Krēgere-Medne žurnālam Ģimenei
Dzīve ir “raiba kā dzeņa vēders”, dzīve ir “svītraina kā zebras sāns”, dzīve nes kalnā un nes no tā lejā. Dzīvei piedienas gan priecīgi, gan skumji notikumi, lai vai kā cilvēks tiecas galvenokārt pēc prieka, laimes, patīkamām emocijām . Jo agrāk mēs pieaugušie šīs dzīves īstenības pieņemam, jo labāk varam palīdzēt savam bērnam, ja tam nācies saskarties ar sērām.
Par piedzimšanas tēmu mēs pieaugušie esam gatavi runāt labprāt, jo prieka, laimes izjūtas atsaukšana atmiņā ir patīkamāks process nekā sarunas par nāvi un bēdām, taču tās tieši tāpat kā piedzimšana ir dzīves gājuma sastāvdaļa. Ja ģimenē noticis kāds skumjš notikums, piemēram, zaudēts kāds tuvs cilvēks, vecākiem bieži rodas jautājumi kā par notikušo pastāstīt bērnam, vai vispār to darīt; vai bērnu vajadzētu ņemt līdzi uz bērēm un citi jautājumi, kas saistās ar nāves un sēru tēmu.
Daina (36 gadi) pa telefonu saņem ziņu, ka miris kāds tuvs cilvēks, sievietes sejā parādās skumjas, izmisums un bailes. Dainas 6 gadus vecā meita stāv blakus mātei un viņas bailes un izmisumu “nolasa” no mātes sejas izteiksmes. Pēc telefona sarunas Daina savai meitiņai nesniedz nekādus paskaidrojums, nepastāsta, kas noticis, jo baidās pati, tāpēc nespēj par šo tēmu sarunāties ar savu bērnu. Savukārt sešus gadus vecā meita sāk naktīs mosties augšā, negrib vairs gulēt savā gultā, kļūst trauksmaināka, bailīgāka nekā parasti.
To, ka vecāki skumst, sēro un jūtas nomākti bērni sajūt tāpat, bez vārdiem. Taču, ja nesaņem nekādus paskaidrojumus, kas noticis, par ko vecāki ir satraukti, iespējams uztraucas vēl vairāk, nekā, ja zinātu par notikušo. Par savu satraukumu bērni var signalizēt dažādos veidos – ar nemieru, miega traucējumiem, ēšanas traucējumiem, nakts enurēzēm, cītīgāku vecāku ”pieskatīšanu”, bailēm nomirt u.c.
Sarunā ar bērnu būtiski ņemt vērā vairākus faktorus:
– Kāds ir bērna vecums;
– Kāds ir mans – vecāka, vai ģimenes priekšstats par nāvi. Iespējams ticīgiem cilvēkiem šo tēmu pārrunāt būs vieglāk, jo pastāvēs priekšstats par debesīm;
– Cik tuvs cilvēks bērnam bija aizgājējs;
– Ir būtiski, lai bērns zinātu, ka vecāki saprotat un pieņemat viņa jūtas, ne tikai saistībā ar nāves un sēru tēmu.
Kā bērni uztver nāvi dažādos vecuma posmos?
Līdz trešajam dzīves gadam bērni nāvi uztver kā atgriezenisku procesu. Ka viss vēl var mainīties un, piemēram, nospiestais kukainītis atdzīvosies.
Ceturtajā dzīves gadā var rasties aptuvens priekšstats par nāvi, kā par neatgriezenisku procesu, taču ne pilnīgs, tāpat brīžiem bērnam var šķist, ka viss atkal var būt kā agrāk.
Piektajā dzīves gadā bērns sāk saprast, ka nāve ir kaut kas neatgriezenisks, nāvi sasaista ar cilvēka vecumu. Vēlas runāt, interesējas par šo tēmu, bieži jūtas apmierināts, ja saņem īsas, konkrētas atbildes uz interesējošiem jautājumiem.
Sestajā dzīves gadā esot saistībā ar nāves tēmu bērns var sākt reaģēt emocionālāk, var daudz vairāk domāt par nāves cēloņiem.
Septītajā dzīves gadā bērnam rodas dziļāka izpratne par nāves tēmu, bērns daudz vairāk izjūt līdzjūtību, vēlas runāt par dzīves, nāves jautājumiem.
Astotajā dzīves gadā zina, ka visiem cilvēkiem reiz būs jāmirst, var interesēties par to, kā būs, ja arī pašam reiz būs jāmirst. Taču pilnībā joprojām tas ir “kaut kas līdz galam neaptverams”.
Reizēm vecāki ir samulsuši, ka, piemēram, bērēs bērns neraudāja, nesēroja – kā tas ir pieņemts pieaugušajiem. Jāatceras, ka bērns un pieaugušie nāve tēmu uztver ļoti atšķirīgi un nevar no piecgadīga bērna gaidīt pilnīgu izpratni par notiekošo. Taču tas neizslēdz to, ka par skumjiem notikumiem ar bērnu jārunā un bērnam jāsniedz paskaidrojumi.
Pastāv vairāki principi, kas būtu jāievēro runājot par nāves tēmu.
Taisnības princips.
Bērni ļoti labi jūt vai viņam tiek teikta taisnība, vai nē. Atkarībā no bērna vecuma būtu jāpaskaidro, kas noticis. Ir iespējams ņemt palīgā atbilstošus stāstus vai salīdzinājumus par dzīvniekiem, dabas procesiem u.tml. Nevajadzētu lietot bērnus maldinošus izteicienus, piemēram, ka mirušais cilvēks ir aizmidzis, vai aizbraucis tālā ceļojumā. Tāpat pieaugušajiem nevajag lietot izteicienus “tu mani iedzīsi kapā”, “tu laikam gribi manu nāvi”, “tev laikam patiktu, ka manis nebūtu” u.tml., ko diemžēl daži pieaugušie dara.
Vienkāršības, cieņas un neslēpšanas princips.
Ar vienkāršiem, bet cieņas pilniem vārdiem paskaidrojot notikumus un neslēpjot savas skumjas un sēras mēs parādam bērnam, ka drīkst sērot, drīkst skumt un to, ka savās skumjās varam dalīties ar citiem. Notikumu pārrunāšana ir labs un pieņemams vienam otru atbalsta veids. Bērnu var mudināt uzdot jautājumus vai lūgt, lai bērns pats pastāsta kā saprot notiekošo, tas mums parādīs, kas tieši bērnam ir svarīgs un aktuāls, kas nomoka sirsniņu, vai arī iespējams, ka šī tēma bērnam nekādas bažas un trauksmi neizsauc.
Atbalsta princips.
Reizēm, ja ģimenē kāds miris, bērnu cenšas no šī notikuma norobežot arī fiziski – aizsūtot pie radiem, draugiem, lai bērns neredzētu notiekošo. Tas bērnam atvēl daudz vietas fantāzijām par to, kas noticis un kā mēs zinām, reizēm fantāzijām nav robežu. Vislabākais atbalsts bērnam būs būšana kopā ar ģimeni, kā arī izjūta, ka dzīve turpinās, piemēram, cenšoties saglabāt bērna ierasto dienas kārtību.
5,6 gadu vecumā bērni jau var būt pietiekami nobrieduši, lai piedalītos bērēs kopā ar ģimeni, ja viņi to vēlas. Taču, ja bērns kategoriski to nevēlas, tad nebūtu vēlams to uzspiest kā pienākumu vai bērna atbildību.
Bērnam svarīgi būtu, ka kāds cits pieaugušais uzņemas aizgājušā cilvēka pienākumus, kas bija saistīti ar bērnu, piemēram, ja vecmāmiņa katru vakaru lasīja vakara pasaciņu, tad svarīgi būtu, ka kāds cits pieaugušais pārņem šo tradīciju, tādā veidā parādot, ka dzīve rit savu gaitu.
Sērošanas princips.
Nav nekas nosodāms, ja bērns raud un bēdājas. Bērnam ir jāļauj savas skumjas paust raudot, tā būs adekvāta reakcija – nekā slēptas reakcijas, piemēram, nakts murgu, dažādu baiļu veidā u.tml. Tieši tāpat ir ar pieaugušajiem – nāves tēma ir saistīta ar sērām, un sēru noliegšana nebūs labākais veids kā pārdzīvot skumjos notikumus.
Guna Krēgere-Medne
Radošais psiholoģijas centrs “Ģimenei”
Programmas “Bērna emocionālā audzināšana” pasniedzēja,
Smilšu spēļu terapijas metodes speciāliste.
*Rakstā izmantota informācija no Vecāku apmācības programmas “Bērna emocionālā audzināšana” (BEA) un informācija no ģimenes psihoterapeites Lindes fon Keizerlinkas semināra materiāliem.