Iveta B. (no pasaku terapijas grupas)
Reiz senos laikos, saules apspīdēta meža malā, pie lielā ozola dzīvoja kaķene Minka, runcis Muris un viņu trīs kaķēni Pūka, Pīce un Anne. Ikdienā kaķenīte Minka aprūpēja savus kaķēnus, runcis Muris gāja mežā malku un pārtiku gādāt. Runcis Muris savus darbus plānoja pats, un viņš sāka savus darbus plānot un veikt arī tālākos mežos. Līdz darbi radās arī tālajos pilsētas mežos un runcim šie meži sāka iepatikties labāk, kā mežmalā pie lielā ozola. Jo, kā izrādījās, tālajos mežos viņam ļoti bija iepatikusies kāda no lielpilsētas kaķenēm. Tā dienu no dienas, runcis meklēja dažādus ieganstus, lai tikai būtu jābrauc uz pilsētas mežiem. Mājās palikušajiem, raudošajiem kaķēniem, paskaidrojot, ka tētim jāpelna naudiņa, lai kaķēniem būtu labāka dzīve.
Pilsētas mežos runci Muri sagaidīja kaķene Meija, kas bija visai populāra kaķu māksliniece. Viņa Murim dziedāja savas dziesmas, un kā jau kaķu slavenība, vadāja Muri uz saviem zvaigžņotajiem kaķeņu koncertiem. Kur dziedāja: ,,No puķēm man mīļākās, rozes tumšsarkanās…” Muris jutās kā septītajās debesīs, nesa mīļotajai rozes tumšsarkanās…, – gar kājām vairs neglaužas un ikdienas dzīvi netraucē mazie kaķu bērni. Murim pēkšņi pavērusies cita pasaule. Viņš zina, ka pēc būtības palikušajiem kaķiem mežmalā būtu jāklājas labi, jo ik pa laikam runcis aizbrauc pie viņiem, atstāj naudu un aizbrauc atpakaļ uz pilsētas mežiem. Runcim tā iepatikās pilsētas mežu spožums ar mākslīgajiem apgaismojumiem, augstajiem kokiem un bezrūpību, ka runcis nolēma apmesties tur uz dzīvi, cerībā, ka nu tikai sāksies īstā spožā runča dzīve.
Šajā pašā laikā arī vecākā kaķenīte Anne bija paaugusies un arī sāka lūkoties, kur pilsētas runči staigā. Tā atrodot, kopīgu valodu ar tēvu, aizgāja mācīties uz pilsētas kaķu skolu un mēģināja iedzīvoties pilsētas mežā. Viņai viegli nebija, reizēm jutās apjukusi no straujajām dzīves pārmaiņām. Bet visumā dzīve pilsētas mežā viņu apmierināja.
Bet līdz ar to, ka no kaķu ģimenes mežmalā bija vienlaicīgi aizgājuši divi kaķi, kaķene Minka ar mazajiem kaķēniem to ļoti pārdzīvoja. Kaķene Minka ar saviem diviem palikušajiem kaķēniem Pūku un Pīci tika iemestas jūrā. Un nu šiem trim kaķiem bija jāiemācās peldēt pa trakojošo jūru. Jūrai nebija redzami nekādi krasti, viļņi bija lieli un nežēlīgi. Sākumā bija īpaši smagi,- ūdens bija auksts, sāļš, no kaķēnu asarām kļuva vēl sāļāks, reizēm pat nežēlīgi rūgts. Lielie viļņi ar savu spēku centās kaķēnus nogremdēt jūras dzelmē. Bet kaķēni saņēma pēdējos spēkus un cīnījās, cīnījās, lai kaut nedaudz varētu elpot. Pēc laika kaķēns Pūka jau peldēja labāk, bet mazā Pīce vēl ilgi izmisīgi meklēja jūrā savu tēti, nevarēja saprast kāpēc viņš nenāk glābt savus bērnus un mammu no esošajām briesmām. Bet tā kā tētis vairs nebija ne redzams, ne sasaucams, mazā izmisuma pilna meklēja glābiņu pie mammas, lai būtu pēc iespējas daudzmaz drošībā. Mazākā kaķenīte Pīce vēl ilgi nepeldēja nekur citur, visu laiku turējās tikai mammas tuvumā. Viņai visa pasaule likās kā sabrukusi, nekur vairs nav droši, vienīgi mammas klātbūtnē. Tā kaķēni ilgi cīnījās ar viļņiem, kaut spēka gandrīz nebija. Reizēm jūra norima, bet ik pa brīdim uznāca lielie vēji, kas sabangoja jūru un kaķēni atkal bezgalīgi cīnījās. Viņi visi izmisīgi ķepurojās, lai tikai nekādā ziņā nenogrimtu. Visi bija paguruši, kaķu mammai labāk patika, ka ūdens skalojās ausīs, lai nekas apkārt notiekošais nebūtu jādzird. Viņa vairs negribēja no pasaules neko dzirdēt, jo jebkurā viļņa galā bija varbūtība sadzirdēt, ka kaut kur atkal dzied pilsētas kaķene Meija. Jo to bija tik smagi dzirdēt un reizē noturēties kopā ar kaķēniem virs ūdens.
Tā pagāja vairāki gadi līdz 3 kaķēni iemācījās stabili peldēt pa jūras viļņiem. To bija vērojusi jūras feja un viņa apbalvoja kaķēnus par labo peldēt prasmi, pārvēršot viņus par zivīm. Tā tagad dziļajā jūrā droši un skaisti peld lielā zivs Klāra, ar savām pusaugu zivtiņām. Klārai ir skaistas, krāsainas, spīdīgas zvīņas. Klāra ūdenī jūtas labi, jo patīk plašumi. Arī mazākās zivtiņas peld pa jūru pārliecinoši, pašas par sevi, jo ir pārliecinātas, ka atrodas drošībā. Jebkurā brīdī mamma būs blakus pēc vajadzības. Ir pārliecinātas, ka mamma peld droši un viņa nekad nekur nepazudīs, vienmēr ir tuvāk vai tālāk, bet zina, ka viņa vienmēr atgriezīsies. Zivtiņas bieži ieskatās Klārai acīs, redzot tur pārliecinošu mieru un stabilitāti, jūt, ka ir viss kārtībā, var droši peldēt tālāk. Klāra peld graciozi pa visu lielo jūru, reizēm peldot pa ūdens virsu, gozējas saules staros, kas viņai īpaši patīk. Reizēm viņa nirst dziļajās jūras dzīlēs, kur viņai ir daudz dažādi gliemežvāki. Klāra cenšas atvērt šos gliemežvākus, jo tajos ir paslēpti dažādi dzīves dārgumi, bez kuriem neiztikt. Klārai patīk sakārtot gliemežvākus, izņemt no tām iekļuvušās jūras zāles, nopulēt dzelmē gulošos akmentiņus. Lielajā jūrā Klārai ir daudz labu draugu, viņa reizēm pie sevis sarīko viesības.
Lai arī Klāra jūras dzelmē jūtas labi, peld visai pārliecinoši, bet tajā pašā laikā Klāra patstāvīgi meklē kādu ceļu, kādu straumi kā no lielās jūras izkļūt, jo dziļi dvēselē Klārai ir sapnis kādreiz atgriezties uz zemes un atkal kopā ar saviem bērniem, kļūt par skaistiem kaķiem.
Te vienā dienā Klāra satiek brīnumaino Feju, kas pa ūdens virsu nāk tieši pie viņas. Feja no lielās zivs acīm nolasa viņas vēlēšanos, un saka: ,,Man zināma tava vēlēšanās. Lai tu kopā ar savām mazajām zivtiņām atkal pārvērstos par skaistiem kaķiem, tev, Klāra būs jāsakārto un jāsašķiro visi jūras dzelmes gliemežvāki un tikai tad notiks brīnumi, jūs pārvērtīsieties atkal par kaķiem, un jūs varēsiet mierīgi dzīvot uz sauszemes.”
Klāra kopā ar mazajām zivtiņām tūlīt ķērās pie darba. Darbs nebija viegls, jo daži gliemežvāki bija lieli un smagi. Citi bija pilni ar vecām jūras zālēm, citi bija pilnīgi apsūnojuši, bet kāds gliemežvāks ieplīsis, ka tāds tikai jūras izgāztuvē metams. Tā nu zivtiņas čakli strādāja, līdz visi jūras dzelmes gliemežvāki bija sakārtoti.
Te nez no kurienes jūras vidū uzrodas koši krāsains varavīksnes tilts, kas no ūdens virsmas ved uz sauszemi. Tilta galā virs ūdens atkal stāv Feja un aicina noburtās zivis doties pa varavīksnes tiltu uz sauszemi. Zivis sen to gaidījušas, arī izpeld ūdens virspusē. Tiklīdz viņas pieskaras varavīksnes tilta margām, viņas pārvēršas par vēl neredzēti skaistām kaķenēm. Kaķi uzreiz arī atgūst savus kaķu vārdus. Eleganti skaistā kaķene Minka, ar savām kaķu skaistulēm Pūku un Pīci sper pirmos soļus pa varavīksnes tiltu. Tas ir drošs, jo tiltam ir stabilas margas, un kaķi iet pārliecinoši ar lepni paceltām galvām un graciozi izslietām astēm, pie margām neturoties. Visas jūras zivis pacēlušas galvas virs ūdens vēro viņu gājienu.
Kad kaķi nonāk uz sauszemes, kur gadījusies, kur nē, tai pat brīdī vietai, kur izbeidzas varavīksnes tilts, garām brauc kariete. To vada runcis baltā kažokā, viņš ierauga skaisto kaķeni ar diviem pusaugu kaķēniem, piestāj pie tiem un uzrunā: ,,Tādas skaistules sen nav redzētas šai pusē, vai nevēlaties braukt man līdz?” Kaķene Minka jūt, ka būs labi, ja dosies līdz šim baltajam runcim, tādēļ iedrošina bērnus un visi iekāpj karietē un aizbrauc uz skaistām baltām mājām, kur runcis dzīvoja. Visiem kaķiem te ļoti patika, viņi jautri spēlējās un draiskojās. Pie viņiem ciemos brauca arī vecākā kaķene Anne ar savu runci. Jo arī viņa pa šiem gadiem bija tikusi skaidrībā, kādas ir dzīves pamatvērtības. Trīs kaķu māsas bieži bija kopā un tā bija tik mīļi un jauki.
Bet drīz vien baltajā mājā tika svinētas kāzas. Baltais runcis lūdza kaķenes Minkas roku un viņa tam piekrita. Tā kāzas tika svinētas 3 dienas un 3 naktis.
Tā jaunā kaķu ģimene laimīgi dzīvo vēl šodien. Tādu laimīgu, mīlestības un uzticēšanās pilnu dzīvi vēlot arī cilvēkiem!