Zane Lobānova // KV, 2013. maijs

Par to būs pārliecinājies katrs vecāks, ka kauna izraisīšana ir efektīvs audzinašānas līdzeklis, ar kuru ātri var panākt paklausību. Ko kauns patiesībā izdara ar bērnu? Kādas sekas tas atstāj uz visu mūžu? Par to saruna ar geštaltterapeiti  Zani Lobānovu.

– Ja vecāki kādu brīdi ar vēsu prātu paanalizētu, viņi droši vien saprastu, cik bieži kā audzināšanas metodi, līdzekli izmanto kaunināšanu. Bet divgadīgi bērni, kas novērojami lielos koncertos brīvi skraidot un dejojot lielas publikas priekšā, drīz vien kļūst bikli, kautrīgi un grūti pierunājami kaut kur piedalīties. Pirmās klases otrajā pugadā jau skolēns nevēlas iet pie tāfeles un būt pirmais, kurš izpildījis uzdevumu.Reizēm tam ir sakars ar kaunu. Daudz godīgāk būtu, ja bērnu sarātu par kādu nepareizi izdarītu lietu, nevis kauninātu.

– Kas notiek, ja kaunina?

– Mazajā cilvēkā sāk darboties diezgan sarežģīts iekšējais mehānisms, kas dažādās situācijās par sevi var atgādināt visas dzīves garumā. Sākumā, pirms kaut kas tiek darīts, cilvēkam (bērnam) ir kāda vajadzība. Visi bērni grib būt pieņemti, ievēroti, mīlēti. Ja piemēram, mamma apsauc savu meitu un nokaunina viņu par to, ka viņa spēlējas ar jaunākiem bērniem: “ko nespēlējies ar savu vecuma bērniem, bet skraidi te ar sīkajiem!”, tad šijā gadījumā, meitene sapratīs, ka spēlēties jautrā bariņā un izrādīt iniciatīvu ir slikti. Vēlāk skolā notiek, piemēram, kāds pasākums un šī meitene grib tajā piedalīties. Rodās vēlme un palielinās enerģija, lai to īstenotu, taču brīdī, kad viņa grib iet un darīt, ieslēdzas kauna mehānisms. Vēlme piedalīties, darīt ir nobremzēta un nekas nenotiek. Kauna mehānisms ieslēdzās tādēļ, ka iepriekš kādā līdzīgā situācijā, bērns tika apstādināts kauninot.

– Vērojot kā mamma to dara, maza meitene, ejot uz skolu, uzkrāsojusi lūpas un skolotāja ņemas viņu kaunināt…

– … sakot: “Kāda tu izskaties! Kā tev nav kauna tā izskatīties utt!”.  Kaunināšanai efekts ir vēl jo spēcīgāks un paliek kā grūti izdzēšams nodarījums, ja to īsteno autoritāte. Skolotājs, vecāks. Brīdī, kad meitene ir saposusies, lai būtu skaista, sievišķīga- tāda kā mamma, un tāda arī jūtas, skolotājas vai vecāku kaunināšana ir kā ziņojums: būt skaistai ir slikti.
Sekas meitenes seksualitātes attīstībā var atstāt tas, ja tēvs par kaut ko kaunina meitu. Nepieciešams pamācīt, paskaidrot, bet ne kaunināt. Kaunināšanas graujošais efekts var saglabāties visa mūža garumā. Bērni savus vecākus mīl ar beznosacījuma mīlestību, tādēļ arī visu vecāku teikto, darīto, izpausto pieņem par visīstāko patiesību. Bērni patiesībā ļoti cenšās izpelnīties vecāku mīlestību. Ja tādēļ nepieciešams apslāpēt savu iniciatīvu, agresiju, kādu darbību, viņi to arī darīs.

– Ar kauna jūtām reaģē arī pieaugušie.

– Visdažādākajās situācijās. Gribu iet uz balli, padejot, bet ko citi teiks. Vajadzētu prasīt algas paaugstinājumu par godprātīgu darbu, bet vai tiešām esmu tik labs? Utt. Ieslēdzas kauna mehānisms un cilvēks sevi nobremzē.
Psihologi izpētījuši, ka bērni jau no 4 gadu vecuma kauna jūtu ietekmē prot paši sevi apstādināt.

– Vai kauns ir emocija?

– Drīzāk bloķētājs, bremze, kas spēj apstādināt jebkuru emociju un darbību. Ir cilvēki, kuri neprot dusmoties, jo dusmu vietā vienmēr jūt kaunu. Kādēļ? Jo, kad viņi bija maziņi, viņi tika kaunināti par savu dusmošanos. Kaunināšana patiesībā ir negodīga izpausme pret bērnu.
Ja cilvēks ir apspiests, kaunās par kaut ko, tad parasti viņš reaģē, dusmojoties uz citiem par to, ko pats sev nespēj atļaut. Piemēram: “Skat, kā tā muļķīgā klasesbiedrene konkursā ieguva 1.vietu, bet viņa taču dziedāt nemāk!” Patiesībā tik ļoti gribās būt uzvarētājas vietā…

– Manuprāt ļoti daudzās ģimenēs kaunināšana, kauna jūtu izraisīšana ir tik pašsaprotams, viegls un ērts audzināšanas, bērna savaldīšanas līdzeklis.

– Vecāki šo paņēmienu mēdz izmantot dusmu uzplūdā, ātrumā, savā bezspēcībā. Efekts tiek panākts ātri, bet atstājot paliekošas sekas bērnā. 

– Ko darīt?

– Rāties, ja nevar citādi. Skaidrot, stāstīt, kā labāk un citādāk kaut ko darīt. Kaut vai strīdēties.
Tagad rakstu maģistra darbu un savos pētījumos secinu, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem ir nopietnas problēmas ar savas agresijas izrādīšanu. Vārdam “agresija” mūsu sapratnē tiek piedēvēta slikta nozīme, bet patiesībā tā ir virzība, solis uz kaut ko. “Es gribu tēju!” – arī šo pieprasījumu var nodēvēt par agresiju. Lai pārvarētu savu kaunu, bez veselīgas agresijas nu nekādi neiztikt! Jebkura darbība prasa zināmu devu agresijas. Geštaltterapijas pamatlicējs Frics Perls ir teicis, ka, ja cilvēkam nav agresijas, viņš mirst.
Lieliski, ja mēs katrs savu agresiju pazītu un prastu ar to apieties, likt lietā. Labā ziņa tā, ka pieaudzis cilvēks ar savu kaunu var tikt galā.

– Kā?

– Pieaugšais jau apzināti var izvēlēties, kuru kaunu lietot, kuru ne. Ir arī vajadzīgais kauns, jo bez tā pasaule pārvērstos lielā juceklī. Kad pieaudzis cilvēks sajūt kaunu, viņš sev apzināti var pajautāt un pateikt sev godīgu atbildi: “Ko es sev iegūstu kaunoties? Ko zaudēju?”. Visbiežāk tiek zaudēta brīvība, brīvības sajūta. Kad to apzinās, tad tikai cilvēka paša rokās ir izvēle: nākošajā reizē tādā pašā situācijā iedarbināt savu kaunu, vai tomēr ne.

– Ja vēl atgriežamies pie agresijas, ko vari par to teikt?

– Agresijas un vardarbības jēdzienus nevajag jaukt. Tās ir divas dažādas lietas. Agresijas sliktais tēls ir ļoti izplatīts, taču, rīkojoties agresīvi, tiek saglabāta apziņa, ka otrs arī ir cilvēks, līdzvērtīgs cilvēks. Vardarbības gadījumā tiek apmierinātas un izlādētas tikai vienas iesaistītās puses vajadzības. Ar savu veselīgo agresiju jāprot apieties, jo tā mūsos ir ielikta jau no dabas, lai mēs spētu izdzīvot. Pavērojiet to, kas notiek, kad ēdam! Mēs iecērtam zobus ēdienā, nokožam, tad košļājam. Mēs iznīcinām kumosu, lai dzīvotu. Mazulim līdz gada vecumam izaug jau vairāki zobiņi un viņš ir gatavs kaut ko nokost.  Būtībā mēs neprotam apieties ar savu un citu cilvēku agresiju, par to ir dažādi mīti un pieņēmumi.
Ja bērns kļūst agresīvs, tad vecāki to pašu, savu agresiju, liek pretim ar dubultu ziņojumu: “Es, pieaugušais to drīkstu, tu, bērns, ne!”.

– Kā vecākiem, audzinātājiem reaģēt uz bērna agresijas demonstrējumiem?

– Es zinu, ka vairumā gadījumu, kad mana meita izrāda agresiju, viņai patiesībā pietrūkst mīlestības. Ja viņa kaut ko dusmīgi nosviež, runā pretim, lai kā manī aug dusmas, cenšos tajās apstāties un paskatos uz meitu, iedarbinot savu mīlestību. Saku: “Nāc, es tevi samīļošu!”. Nē, vienmēr viss nav ideāli, bet brīžiem izdodas un tad tas viņas dusmu burbulis ātri pārsprāgst. Izmainās runas intonācija, darbības un viss cits. To var panākt ar mīlestību. Te jāsaprot, ka visam jābūt līdzsvarā. Suņu mammas savus bērnus gan laiza, gan arī viņiem uzrūc, kad nepieciešams turēt robežas.

– Kā kļūt par labiem vecākiem?

– Es sevi mierinu ar domu, ka katrs bērns pats ir izvēlējies savus vecākus un katrs vecāks savam bērnam ir priekš tam, lai sabojātu viņiem dzīvi, bet, savukārt, pēc tam visu mūžu būtu iespēja augt, pilnveidoties un laboties! Ideālu vecāku nav. Ja vecāks bez pārspīlējumiem rūpējas, cenšās savu bērnu dēļ un pārdzīvo par savām kļūdām, tas liecina, ka viņš IR labs vecāks.

Daiga Lutere