Guna Krēgere-Medne, Ineta Jaunskalže Žurnālam “Ģimenei”

Vecāki bieži uzdod jautājumus un ir neizpratnē vai ir dabiski un “normāli”, ka, piemēram, četrus gadus vecs bērns vēlas aplūkot savu mammu, kad tā ir kaila un pārģērbjas vai vēlas redzēt kailu tēti, kad tas mazgājas dušā. Reizēm vecākos rada uztraukumu fakts, ka bērns aizskar savas intīmās ķermeņa daļas, vai vēlas pamēģināt noskūpstīt mammu vai tēti, kā redzējis to darot pieaugušos.
Ja mēs pieņemam, ka cilvēks ir seksuāla būtne, tad bērna interese par ķermeni, ķermeņa intīmām daļām, izjūtām, kas rodas pieskaroties ķermenim ir tikpat dabiskas kā visas citas bērna intereses un izzināšanas vēlmes. Taču kāpēc pieaugušos reizēm tik ļoti uztrauc tieši seksuālās audzināšanas un seksualitātes izzināšanas jautājumi? Uz šo jautājumu katrs pieaugušais var mēģināt sev atbildēt pats, uzdodot sev šo jautājumu un ieklausoties sevī.

Bērnu seksuālā audzināšana mūsu sabiedrībā joprojām bieži ir “tabu” jautājums un vecāki ir neizpratnē ko, kad un kā stāstīt bērnam, vai iespējams labāk paļauties, ka bērns visu noskaidros un uzzinās pats.
Šobrīd, kad masu medijos – TV, žurnālos, internetā diezgan brīvi pieejama dažāda rakstura informācija par seksu, ķermeni un seksualitāti, nebūtu vēlams paļauties uz to, ka bērns pats noskaidros visu nepieciešamo, jo pastāv pārāk liels risks, ka informācija var nebūt vecumam atbilstoša. Runāt ar savu bērnu par seksualitāti ir vecāku atbildība, jo seksualitātes jautājums cieši saistās ar daudziem citiem bērna attīstības jautājumiem.

Pirmie seši bērna dzīves gadi ir pamats bērna tālākai attīstībai un šis ir arī laiks, kad veidojas pamats bērna seksuālai audzināšanai.

Kāda ir bērnam atbilstoša seksuālā attīstība un audzināšana (0-6 gadi)?
Bērna seksualitātes attīstības tēma ir cieši saistīta ar bērna ķermeņa izpratni, ar ķermeņa pozitīvu pieņemšanu, ar sava dzimuma pieņemšanu. Savukārt izpratne par ķermeni, ķermeņa pieņemšanu ir cieši saistīta ar vecākiem, jeb bērna galvenajiem aprūpētājiem un bērnu-vecāku savstarpējo kontaktu – ņemšanu klēpī, samīļošanu, to kā bērns redz kādas ir mammas un tēta savstarpējās attiecības.
Ir tikai dabiski, ka bērnam augot un attīstoties rodas interese par savu ķermeni, un arī ķermeņa intīmām daļām. Bērna ķermeņa pozitīva pašvērtējuma un pozitīvas sevis pieņemšanas pamatā ir trīs galvenie nosacījumi, kurus vecākiem jāņem vērā:

  1. Fiziskais kontakts – samīļošana, ņemšana uz rokām, mierināšana, kad bērns raud. Pirmajos dzīves gados fiziskais kontakts ir īpaši nozīmīgs, gan ķermeņa pozitīvam pašvērtējumam, ka bērna ķermenis ir mīlams, gan bērna vispārējam pašvērtējumam.
  2. Iespēja praktizēt kustību iemaņas, apliecināt savu ķermeni – šeit būtiska ir droša vide, kur to darīt, lai bērns nebūtu nemitīgi jāierobežo un jābaida, netieši norādot, ka ķermenis ir neveikls: “to neņem, saplīsīs un sagriezīsi rociņu; tur nerāpo, tur var sasisties; tur neskrien, paklupsi u.tml.). Protams, ierobežojumi pastāvēs, taču jāseko, lai to nebūtu pārāk daudz un komunikācija ar bērnu nesastāvētu no vieniem “nedrīkst”.
  3. Apkārtējo cilvēku atgriezeniskā saite par to, ka bērns tiek uztverts kā pievilcīgs – viss bērna ķermenis, ne tikai “zilās actiņas un rozā vaidziņi”.

Bērniņu gaidot
Bērna seksuālā audzināšana sākas jau kopš bērniņa gaidīšanas un piedzimšanas, kad ģimene gaida un ģimenē ienāk noteikta dzimuma bērns – meitenīte vai puisītis, un no tā, kā bērna dzimumu pieņem vecāki, piemēram, vai tētis priecājas par meitiņas piedzimšanu, vai ir gaidījis “mantinieku” un jūtas vīlies, vai, piemēram, mamma ir gaidījusi meitiņu, kuru varēs ģērbt skaistās rozā drēbītēs, bet piedzimis dēliņš un mamma jūtas apmulsusi. Tāpēc jau gaidot bērniņu, jūtot viņa kustības māmiņas vēderā nebūtu ieteicams pārmēru orientēties uz bērna dzimumu, bet no sirds gaidīt piedzimstam BĒRNIŅU, kuru mēs mīlēsim, ņemsim klēpī, auklēsim neatkarīgi no tā vai tas ir puisītis vai meitenīte, jo mīļums un fiziskais kontakts ar vecākiem tikpat daudz ir nepieciešams kā meitenītēm, tā puisīšiem.
Pirmajā dzīves gadā, kad bērns ar rociņām aizskar dažādas ķermeņa daļas vecākiem tās būtu vēlams nosaukt ar vārdiem, arī intīmās ķermeņa daļas, nevis “tavas rociņas un tavas kājiņas, bet “fui” dibentiņu neiztiec”. Bērna intīmās ķermeņa daļas ir tāda pati bērna ķermeņa sastāvdaļa kā viss pārējais un nebūtu pamata bērnu kaunināt, vai neļaut sev pieskarties.
Divu, trīs gadu vecumā bērns jau prot nosaukt savas ķermeņa daļas, arī intīmās ķermeņa daļas. Šeit labs palīgs var būt dažādas bērnu grāmatiņas par ķermeni. Tāpat bērnam jāmāca, ka intīmās ķermeņa daļas citu cilvēku klātbūtnē neaiztiek. Ir bērni, kuriem šajā vecumā patīk izģērbties un kailiem skraidīt pa māju, arī tad varam paskaidrot, ka pliki svešu cilvēku klātbūtnē neuzturamies. Tas ir arī netiešs pamats, lai ar bērnu sāktu runāt par personīgās drošības jautājumiem, ka sveši cilvēki nedrīkst aizskart mūsu ķermeni un ķermeņa intīmās daļas.
Trīs, četru gadu vecumā bērni var izrādīt lielu zinātkāri par seksualitātes jautājumiem, piemēram, atšķirībām starp zēniem un meitenēm, par to kā rodas un piedzimst bērni, par to kā kaili izskatās mamma un tētis, var mēģināt attēlot pieaugušo skūpstīšanos u.tml. Vecākiem skaidri un bez kaunināšanas jānosaka, kuri uzvedības veidi ir pieņemami un kuri nē, nav pamata pārmest bērniem viņu vēlmi izzināt, tomēr robežas jānosaka un jāsniedz bērnam vēlamās zināšanas. Arī šeit labs palīgs var būt bērna vecumam atbilstošas grāmatiņas, kas bērnam ir pieejamas, kuras var pētīt gan viens pats, gan kopā ar vecākiem.
Piecu, sešu, septiņu gadu vecumā bērni lielākoties var kļūt kautrīgi un vēlēties ģērbties paši, lai citi neskatās, paši mazgāties, lai citi neredz u.tml. Šīs bērna vēlmes iespēju robežās būtu jārespektē.

Kāda ir bērnam atbilstoša seksuālā attīstība un audzināšana (7-12 gadi)?
Šajā vecumā jāturpina iesāktais, jāvelta laiks sarunām ar bērnu par ķermeni, savstarpējām attiecībām, puišu un meiteņu draudzību. Vajadzētu turpināt iepazīstināšanu ar abu dzimumu ķermeņa uzbūvi, pastāstīt kā notiek bērniņa piedzimšana, arī par to kā iestājas grūtniecība. Šis vecuma posms var tikt uzskatīts kā sagatavošanās pubertātes vecumam.
Jāatceras, ka stāstam par seksualitāti un, piemēram, ķermeņa atšķirībām zēniem un meitenēm nevajadzētu būt tikai bioloģiski aprakstošam, ļoti svarīgi sarunā ienest jūtas, emocijas, maigumu, mīļumu.
Šis ir vecums, kad jo īpaši vecākiem jādomā un jārunā par drošības jautājumiem vardarbības profilakses jomā, jo bērni kļūst patstāvīgāki, pastaigās, uz skolu, un pie draugiem dodas vieni, ne vairs vecāku pavadībā.

Ieteikumi vecākiem, kā reaģēt uz bērna vēlmi izzināt savu ķermeni un citus seksualitātes jautājumus:

  • Būt gataviem, ka jau trīs, četrus gadus vecs bērns var uzdot jautājumus saistītus ar seksualitāti.
  • Nekaunināt bērnu par jautājumu uzdošanu vai ķermeņa izzināšanu.
  • Atbildēt vienkāršā valodā, ja nepieciešams izmantojot dažādas bērna vecumam atbilstošas grāmatas. Ja vecāki jūtas apmulsuši, vai nevar uzreiz atbildēt uz jautājumu citu iemeslu dēļ, var teikt, ka padomās par šo jautājumu un noteikti bērnam atbildēs – tad savs solījums noteikti jātur.
  • Vecāki var pavaicāt, kāda pēc bērna domām ir atbilde uz uzdoto jautājumu, lai varētu piemēroties bērna izpratnei.
  • Nav nepieciešams sniegt pārāk daudz informācijas, ja redzams, ka bērnam pieticis ar īsu paskaidrojumu. Informācija atbilstoši pieprasījumam un vecumam, tās būs īstās “devas”.
  • Vecāku atbildība ir kontrolēt televīzijas raidījumu skatīšanos un piekļuvi internetam, lai bērns neredz vecumam nepiemērotu informāciju, piemēram, atklātas seksa ainas, pornogrāfiju.
  • Ja vecāki redz, ka bērni tēlo seksuālas darbības, tad viņi ir mierīgi jāpārtrauc un jāaizrāda to nedarīt.
  • Nevajadzētu ļaut zēnam cerēt, ka viņš nākotnē varēs apprecēt mammu, vai meitenei cerēt, ka varēs precēsies ar tēti, kas varētu būt raksturīgi 4,5 gadus veciem bērniem. “Tētis un mamma jau ir precējušies – savā starpā un tad piedzimi tu” – tā var attīstīt sarunu par seksualitātes tēmu.
  • Ja bērns cenšas atdarināt skūpstīšanos ar mammu vai tēti – līdzīgi kā to dara pieaugušie, bērnu nevajadzētu izsmiet, bet paskaidrot, ka tā skūpstās pieaugušie, bet mammai un tētim var iedot buču un cieši apkampt.
  • Pirmsskolas vecums ir laiks, kad bērnam stāstīt par to, ka sveši cilvēki nedrīkst aizskart viņu ķermeni. Savukārt 7-12 gadi ir laiks, ja sarunas par drošību nav veiktas – tas jāizdara noteikti, jo bērni kļūst daudz patstāvīgāki.
  • Tikpat svarīgas kā vecāku atbildes uz bērna jautājumiem, ir tas, ko bērns redz un iemācās no savas ģimenes un vecāku attiecībām, ka vecāki viņu mīl un samīļo, ka vecāki samīļo, apkampj, noskūpsta viens otru, ka vecākiem ir sava guļamistaba, ka tajā, piemēram, var ienākt tikai pieklauvējot u.tml.
  • Ja bērns neuzdod jautājumus par seksualitāti, dzimuma atšķirībām, piedzimšanu u.tml. iespējams iniciatīvu ņemt savās rokas un kādā piemērotā situācijā uzdot bērnam jautājumus, piemēram, vai viņš zina kā atšķiras zēni un meitenes – to var kopā uzzīmēt un pārrunāt.
  • Noteikti bērnam būtu jāpastāsta notikumi, kas saistās ar bērna gaidīšanu un piedzimšanu, jo tā ir svarīga bērna dzīvesstāsta sastāvdaļa.

Pusaudžu seksualitāte
Pusaudžu seksualitāte lielā mērā ir saistīta ar sava dzimuma un personības identitātes apzināšanos. Pusaudzis pamazām kļūst par pieaugušu cilvēku, to nosaka viņa ķermeņa bioloģiskās un psiholoģiskās pārmaiņas, kā arī tas, ko sabiedrība sagaida no jaunā cilvēka. Vecāki dažkārt uztraucas, ka pusaudži nevēlas, lai viņus redz kailus, tas saistīts ar to, ka šajā vecumā cilvēka identitāte ir cieši saistīti ar viņa ķermeni un izpratni par personisko teritoriju un telpu, pusaudžu personiskā teritorija un telpa būtu jārespektē.
Mūsdienu sabiedrībā seksualitāte ir aktuāla tēma pusaudžu vidū, taču reizēm nākas saskarties ar pārprastu, pārspīlētu un brutālu seksualitāti, kas izpaužas necieņā pret pretējo dzimumu, pārspīlētu seksualitātes demonstrēšanu, pāragru stāšanos intīmās attiecībās. To netieši veicina erotiski un pornogrāfiski materiāli, kas ir plaši pieejami visiem, tai skaitā arī pusaudžiem. Pornogrāfisku materiālu regulāra aplūkošana vai pārāk vienkāršota pieeja tiem rada necieņu pret cilvēka ķermeni un informācija par seksualitāti tiek pasniegta izkropļotā veidā. Tomēr kā liecina sarunas ar pusaudžiem, informācijai par seksualitāti, kas parādās internetā un dažādās citās publikācijās ir maz sakara ar reālo dzīvi, un veidojot attiecības ar pretējo dzimumu, viņi jūtās ļoti nepieredzējuši un pieļauj daudzas kļūdas.
Pamatā attiecību veidošanā, pusaudžiem ir vēlme pēc emocionālā kontakta, uzticības, pieķeršanās. Protams, svarīga ir arī vēlme patikt pretējam dzimumam un flirts, taču šī dabīgā vēlme reizēm nonāk pretrunā masu mediju pasniegtajai informācijai.
Bieži vecāki uztraucas, ka bērni sāks veidot pāragras seksuālās attiecības, kuras ir jauniešiem pašlaik „modes lieta”, bet pārsvarā šāda bīstamība pastāv jauniešiem, kuri jūtās ģimenē nesaprasti, nenovērtēti un kuru ģimenēs ir bieži savstarpējie konflikti. Vecākiem šajā sarežģītajā vecumā būtu jābūt bērnam tuvumā, jāmēģina sajust, ko jūt pusaudzis, atcerēties savus pusaudžu gadus, nemoralizēt, nekritizēt, bet būt blakus un reizēm ļaut kļūdīties, savukārt no kļūdām mācoties.

Guna Krēgere-Medne
Radošais psiholoģijas centrs “Ģimenei”.
Vecāku apmācības programmas “Bērnu emocionālā audzināšana” pasniedzēja.

Ineta Jaunskalže
Radošais psiholoģijas centrs “Ģimenei”.

*Rakstā izmantota informācija no Bērna emocionālās audzināšanas programmas.