(tekstā tiek lietoti divi jēdziena nosaukumi, jo terapeitiskajā vidē šobrīd vēl nav vienošanās par vienu nosaukumu)

Pamatā sistēmiskais izvietojuma jeb sakārtojums ir grupas metode, bet ir iespēja ar šo metodi strādāt arī individuālajās konsultācijās, izmantojot speciāli šim darbam paredzētās figūriņas.

Kas notiek terapeitiskajā grupā?

Uz grupu ierodas gan cilvēki jau ar konkrētu vajadzību un konkrētu pieprasījumu, kuri zina, ar kādu problēmu grib strādāt un nāk arī cilvēki, kuri vēlas iepazīties ar metodi, iepazīt sistēmas principus, vēlas saprast savas ģimenes dinamikas, izprast sistēmiskās domāšanas, sistēmiskās ietekmes principus. Ieguvēji grupā ir visi, gan vieni, gan otri.

Terapijas norise, – klients, kurš vēlas risināt kādu savu problēmu tiek uzaicināts pastāstīt par savu aktuālo problēmu. Terapeits sarunā ar klientu uzdod jautājumus, lai labāk izprastu klienta sasāpējušo problēmu. Jo precīzāk šajā klienta un terapeita dialogā izdodas noformulēt klienta prasījumu, jo veiksmīgāk noris pats izvietojums. Jautājumi parasti ir par pašu problēmu, par cilvēkiem, kuri ir iesaistīti, par to, kāds būtu labs rezultāts klientam, kādi cilvēki ir iesaistīti problēmsituācijā un kas ir nepieciešamas, lai to atrisinātu. Ļoti svarīgi, lai problēma, ar kuru klients grib strādāt, patiešām viņam būtu aktuāla, jo, ja klients gribēs „tikai paskatīties”, tad no tā nekas labs nevarēs iznākt. Darbam būs nepietiekoši klienta un atrisinājuma enerģijas, šo enerģija iztrūkumu izjutīs gan grupa, gan aizvietotāji.

Kad ir kļuvis skaidrs, kādi tēli ir nepieciešami, lai izliktu izvietojumu, terapeits lūdz klientu no grupas dalībnieku vidus izvēlēties aizvietotājus, kuri uz izvietojuma laiku aizvietos kādus konkrētus cilvēkus klienta sistēmai piederošus cilvēkus vai citus tēlus. Tad klientam tiek lūgts izvietot šos izvēlētos aizvietotājus telpā, parasti grupas vidū, vadoties pēc savām iekšējām izjūtām, saskaņā ar to, kā viņš pats izjūt problēmsituāciju vai problemātiskās attiecības. Kad klients to ir izdarījis, tad viņš atrod vietu aplī, no kuras viņš labāk redz izvietojumu. Jau šajā pirmajā etapā klients var ieraudzīt svarīgu informāciju par problēmsituāciju un viņam svarīgām attiecībām. Jo tas, ko klients izvieto telpā nav nekas cits, kā viņa iekšējā „bilde” par konkrēto situāciju un konkrētām attiecībām.

Kad tas ir izdarīts, aizvietotājiem tiek dots laiks iejusties vietās, kur tie ir novietoti. Caur aizvietotājiem tiek „translēts” tas, kas notiek šajā konkrētajā vietā, konkrētajā sistēmā. Tās var būt fiziskas izjūtas – aukstums, karstums, trīsas, u.c. vai jūtas, kas parādās attiecībā pret pārējām figūrām izvietojumā – dusmas, bailes, maigums, pievilkšanās, vai arī kādas kustības impulsus. Aizvietotāji tiek lūgti pastāstīt par to, kas ar viņiem notiek šajā konkrētajā vietā.

Fenomens ir tas, ka aizvietotāji jūt tieši tās jūtas un izjūtas, ko reāli cilvēki reālajā dzīvē. Aizvietotāji pat atkārto cilvēku, kurus viņi aizvieto dzīvē lietotās frāzes, izjūt jūtas, simptomus, ko dzīvē izjūt personas, ko tie aizvieto. Kurš var būt par aizvietotāju?

Mēs katrs spējam just un uztvert, tāpēc, pateicoties šai mūsu spējai jebkuram ir pieeja enerģijai, kas glabājas energoinformatīvajā laukā.

Tas var notikt, pateicoties tam, ka izvietojumu ietekmē lauks, ko Berts Hellingers ir nosaucis par „zinošo lauku”, kad klients ir nonācis kontaktā ar šo lauku un tā enerģiju, viņš ir spējīgs ieraudzīt atrisinājumu ceļus un iespējas pat ārēji šķietami neiespējamām attiecībām un situācijām. Kad klients vēro to, kas notiek izvietojumā, viņā notiek pārmaiņas, kas viņa dvēselē paver iespējas labam atrisinājumam.

Terapeita loma ir uzmanīgi sekot līdz notiekošajam izvietojumā un notiekošajam ar klientu, un soli pa solim vadīt izvietojumu tuvāk atrisinājumam tik , cik klients ir spējīgs uzņemt un integrēt.

Kad izvietojumā rodas „laba atrisinājuma” tēls, tad terapeits piedāvā pašam klientam nostāties sava aizvietotāja vietā. Atrodoties šajā vietā klientam ir iespēja izjust jūtas, kas piepilda šo labā atrisinājuma tēlu. Viņš iegūst vērtīgu informāciju un enerģiju, ko ietver sevī problēmas atrisinājuma tēls. Tas dod milzīgu dzīvībai un attīstībai svarīgu enerģiju.

Izvietojumi var ilgt no pusstundas līdz pusotrai stundai, atkarībā no klienta problēmsituācijas.

Sistēmiskie izvietojumi der arī īsiem, diagnostiskiem pasūtījumiem, kad klientam pietiek ar to, kad viņš redz pirmo diagnostisko izvietojuma fāzi. Sistēmiskie izvietojumi var būt atvērtie vai slēptie (kad aizvietotājiem netiek pateikts, ko viņi aizvieto), kurus izmanto gadījumos, kad klients kaunas vai baidās grupā izteikt savu problēmu, vai gadījumos, kad ir vēlams, lai aizvietotāji nezinātu, ko viņi aizvieto un neienes savas projekcijas (gadījumos, ja aizvietotāji pazīst cilvēkus, kurus aizvieto). Var būt gadījumi, kad klients ar terapeitu iepriekš tiekas un izrunā problēmu un vienojas jau iepriekšējā konsultācijā, ko izvietos, tad tas nenotiek grupā, no kuras iespējams klientam var būt bailes vai neērtības sajūta.

Kā rāda mana pieredze, vadot sistēmiskos izvietojumus, cilvēki, kuri piedalās grupās vairākkārtīgi tikai kā aizvietotāji, nestrādājot ar savu personīgo problēmu, arī mēdz atrisināt savas problēmas. Jo ģimenēs problēmsituācijas un attiecību samezglojumi ir līdzīgi, arī atrisinājumi ir līdzīgi. Tāpēc cilvēkam, kurš ir pabijis grupā kā aizvietotājs klientam, ar kuru ir līdzīgas problēmas, izejot izvietojumā ceļu līdz labā atrisinājuma tēlam, iekšēji atrisina arī savu problēmu.

Kāpēc izvēlēties tieši šo metodi savu sasāpējušos problēmu atrisināšanai?

Sistēmfenomenoloģiskā pieeja paredz to, ka akcents tiek likts nevis uz iemeslu, bet uz atrisinājumu. Akcents ir likts uz to, lai atrastu un piepildītu to, kas cilvēkam pietrūkst, lai būtu laimīgs, lai varētu pilnvērtīgāk dzīvot. Strādājot ar šo metodi mēs neuzkavējamies pārlieku ilgi pie iemesliem, kas noveda pie šīsdienas stāvokļa, meklējam un atrodam ceļu, pa kuru ir jāiet, lai sasniegtu to, ko vēlos, – veselību, brīvību, laimīgu ģimenes dzīvi, piepildītas attiecības, veiksmīgu pašrealizāciju un karjeru.

Ir svarīgi paši notikumi, fakti, kas ir notikuši. Katrā notikumā, kas ar mums dzīvē noticis, katrās attiecības, kurās esam iestrēguši, ir iesaistīti vairāki cilvēki, vairāki mūsu dzimtas locekļi un pat vairākas paaudzes. Arī cenšoties atrisināt šīs attiecības un šos notikumus, ir svarīga šo pašu personu iesaistīšana. Sistēmiskais izvietojums ir sistēmfenomenoloģiska metode, tāpēc tā ir efektīva ar to, ka ir iespēja, izmantojot aizvietotājus un „zinošo lauku” it kā atgriezties tur pat un „sasiet” izirušās saites, atjaunojot līdzsvaru sistēmā, piepildot tukšumu.

Kas tad pieder pie ģimenes sistēmas un kam ir ietekme uz mūsu dzīvi?

  • Vecāki; bērni (arī abortētie un mirušie);partneri;
  • partneru bērni no iepriekšējām attiecībām, partneri no iepriekšējām nozīmīgajām attiecībām; brāļi un māsas, pusbrāļi, pusmāsas, (tai skaitā arī abortētie, mirušie, aizmirstie, slimie);
  • vecāku iepriekšējie partneri, vecāku brāļi un māsas;
  • vectētiņi un vecmāmiņas, viņu brāļi un māsas;
  • vecvectēvi un vecvecmammas;
  • visi, kam bijusi nozīme dzimtās, kam ir bijis īpašs liktenis, – represētie, izraidītie, bēgļi, kritušie;
  • tie, kuri izdarījuši kādu īpašu labumu vai nodarījuši lielu postu, – audžuvecāki, donori, slepkavas/upuri, kas ir bijuši saistīti ar iepriekš pieminētajiem sistēmas locekļiem.

Ļoti bieži mēs kā jaunākie savas dzimtas sistēmas locekļi pārņemam, pārmantojam kādas jūtas, attieksmes, izturēšanos, likteņus no vecākajiem un neapzināti savā dzīvē „iekuļamies” līdzīgās ķezās. Lai to pārtrauktu, ir iespēja sistēmiskajā izvietojumā satikties ar šiem tēliem un būt brīviem no samezglojumiem.

Kas ir tie notikumi dzimtā, kas ietekmē mūsu dzīvi?

  • Pāragras vai traģiskas nāves;
  • vardarbīgas nāves;
  • pašnāvības gadījumi;
  • smagas saslimšanas, invaliditātes, psihiskas saslimšanas gadījumi;
  • atteikšanās no bērniem vai bērnu pieņemšana – adoptēšanas vai citādi noformētas attiecības;
  • ārlaulības bērni un nepieņemtie bērni; iepriekšējās laulības un tajās dzimušie bērni;
  • dažādas problēmas, kas saistītas ar mantojuma sadali;
  • izstumtie radinieki:
    – tie, par kuriem nemēdz runāt
    – tie, kas cietumā,
    – bez vēsts pazudušie,
    – ārlaulības bērni u.c.;
  • slimības, kuras tiek nodotas no paaudzes uz paaudzi;
  • attiecību scenāriji, kas atkārtojas;
  • smagie likteņi, kas atkārtojas (šķiršanās, neauglība, vīriešu izslēgšana u.c.), traumas, izvarošanas.

Kad mēs sākam pievērst uzmanību savas dzimtas vēsturei, savam dzimtas kokam, kad izveidojam tā saucamo „genogrammu”, tad varam ieraudzīt, cik ļoti daudz ir šo līdzīgo lietu, kas pa paaudzēm atkārtojas dzimtas robežās, pirmajā brīdī pat gribas no tā visa „aizbēgt”, neredzēt. Bet bēda tā, ka no sevis neaizbēgsi – tāpēc, atrisinot dzimtas samezglojumus un to atstātās pēdas sevī, mēs varam iegūt jaunu spēku, lai dotos tālāk. Un, lai kādas šausmīgas vai nepieņemamas lietas ir notikušas, vienmēr ir spēks, kas liek kokam augt, zaļot un nodot dzīvību tālāk.

Cilvēks ir tik brīvs, cik viņš ir brīvs savās robežās. Arī dzimtai ir savas robežas, šīs metodes izmantošana, sistēmiskās domāšanas ieslēgšana paplašina mūsos mūsu dzimtas robežas, kas dod lielāku brīvību, dzīvības spēku un spēku mīlestības plūsmai.

Ko izvēlēties, individuālo konsultāciju vai grupu?

Strādājot grupā, palielinās izredzes, ka otrā cilvēkā ieraudzīsi spoguli vai atslēgu savas dvēseles durvīm. Anna Anselin Šutcenberger ir teikusi: „Es pārliecinos, ka tā enerģija un grupas dinamikas, kas cirkulē grupā, cilvēkiem palīdz tiešāk un konkrētāk ieraudzīt un atpazīt savu problēmu, padarīt to ieraugāmu, izteikt vārdos. Grupā mēs atbalstām viens otru, dāvājam tam palīdzību gan emocionāli, gan ķermeniski un atmiņas atnāk, izpratne atnāk un galu galā pēc vairākiem šādiem semināriem cilvēki sāk labāk izprast savas ģimenes, tajās notikušo notikumu un pārdzīvojumu jēgu, labāk saprast ģimenes informāciju, ģimenes sistēmu, kā arī personīgo identitāti un to, kas viņiem traucē būt tādiem, kādi ir vai vēlas būt.”

Dvēseles pārmaiņu process prasa laiku, atkarībā no traumas smaguma un piesaistes traucējumiem, terapeitiskajā procesā tiek „cilātas” arvien jaunas problēmas. Un tā pamazām, kā kāposta lapiņas noņemot, notiek pa slāņiem atbrīvošanās, līdz nonāk līdz problēmas kodolam. Pēc viena veiksmīga soļa rodas spēks nākošajam solim, nākošajam risinājumam.